Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq342> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq342 type Speech.
• 1993_11_25-seq342 number "342".
• 1993_11_25-seq342 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq342 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq342 spokenAs 129.
• 1993_11_25-seq342 spokenText "Cienījamie deputāti! Cienījamie klātesošie! Cienījamie visi, kuri mūs klausās! Es centīšos neatkārtot tās domas, kuras te jau tika izteiktas. Es tikai vispirms gribētu atzīmēt kādu interesantu parādību, kas tagad izskan. Un es to ievēroju arī tad, kad mēs visi piedalījāmies 5. Saeimas vēlēšanās. Tas ir mēģinājums iegalvot, ka starp Latvijas Nacionālās neatkarības kustības likuma variantu un starp “Latvijas ceļa” variantu neesot nekādas būtiskas atšķirības. Šo pašu domu es vairākkārt dzirdēju arī vēlēšanu kampaņas laikā, ka starp “Latvijas ceļa” programmu, nodomiem un mērķiem un Neatkarības kustību taču neesot nekādas būtiskas atšķirības. Ir atšķirība! Turklāt ļoti būtiska atšķirība. Šeit ļoti daudzi par to runāja, tāpēc es nemēģināšu to pierādīt, bet tas ir ļoti saprotami, jo mums patiešām mērķi ir citi. Mērķi ir citi! Jā, piemēram, daļu šeit runājošo interesēja un uztrauca tas, kā jūtas, lūk, šī trešdaļa cilvēku, varbūt pat vairāk par trešdaļu, ka viņiem, lūk, nav noteikta statusa. Šeit runāja arī par to, ka mēs gribējām to noteikt, bet to nepieļāva. Taču ne jau tikai šajā apstāklī ir atšķirība. Jā, Nacionālās neatkarības kustība neslēpj, ka mēs nevēlamies Latviju padarīt par līdzīgu senajai Bābelei, kur sanāca cilvēki no visām malām un nevarēja vairs sarunāties savā starpā. Mūs neapmierina arī tāda Latvija, kas būtu varbūt tik bagāta un pārtikusi kā Honkonga, bet mūs interesē Latvija kā nacionāla valsts, un mēs to neslēpjam. Mēs negribam pieļaut, ka mēs vēl zaudētu savu īpatsvaru, un mums ir jāatgūst tāda situācija, lai latvieši šeit būtu dzīves noteicēji, taču mēs to varam nodrošināt tikai tad, ja mūsu būs ne mazāk par 75 procentiem no iedzīvotāju kopskaita. Lūk, tāds ir mūsu mērķis! Kas tam pievienojas, tas šeit varētu runāt par to, bet kas šeit runā par to, vai kāds tik nedara pāri šai trešdaļai, tie negrib tādu iznākumu. Un es nekad neuzņemšos arī strādāt, lai, kā jau te teica, latviešos integrētu šo lielo skaitu. Kam tas mums ir vajadzīgs? Kam? Vai mēs darām kādam pāri? Viņiem ir kur braukt - viņiem ir sava etniskā dzimtene, no kurienes viņš ir atbraucis un uz kurieni viņš var braukt. Un arī viņa vecāki no turienes ir atbraukuši. Viņiem ir kur braukt, bet mums nav kur braukt, un mēs negribam nekur braukt. Bet tas nu tā. Es tikai gribu pateikt vēl tā: ja patiešām kāds domā, ka mūsu projektam nav atšķirības no kāda cita projekta, tad, lūdzu, pievienojieties mums, mūsu projektam. Pievienojieties mūsu projektam, un strīdu nebūs! Tomēr es gribētu galvenokārt runāt par vienu šajās sarunās vēl neskartu jautājumu, par to, vai mums ir tiesības prasīt, lai šie kolonisti brauc uz savu - etnisko dzimteni. Lūk, par šo starptautisko tiesiskumu es gribētu runāt. Man gadījušies līdzi daži izraksti no starptautiskajām konvencijām un starptautiskajām rezolūcijām, kas mums dod šīs tiesības un kas aizliedz no mums prasīt kaut ko citu. Un tāpēc es gribu pateikt, ka uz to var atbildēt ļoti īsi - mūsu Neatkarības kustības vēlme, programma un arī projektā paredzētais pilnā mērā atbilst šīm starptautiskajām konvencijām, rezolūcijām un prasībām. Te nu varbūt es atkārtošos. Šovakar šeit, zālē, un arī pie radioaparātiem sēž cilvēki, kuri ne vienreiz vien to varbūt būs dzirdējuši, bet nekas. Ženēvā 1949. gadā pieņemtās konvencijas 49. pantā ir rakstīts: “Neatkarīgi no motīviem iedzīvotāju aizvešana no okupētās valsts teritorijas uz okupētājas valsts vai kādas citas valsts teritoriju ir aizliegta. ” Ir aizliegta! Un tikai negodīgs vai pavisam aprobežots cilvēks var nezināt vai neatzīt, ka tā saucamā PSRS (būtībā - Krievija) okupēja Latviju un masveidīgi un varmācīgi uz Krieviju tika izvesti pakļauto teritoriju iedzīvotāji, tātad tika pārkāpta, lūk, šī konvencija. Pārkāpta jau šajā plāksnē! Tās pašas konvencijas tajā pašā 49. pantā tālāk ir teikts: “Okupētājai valstij ir aizliegts deportēt vai pārvietot daļu savu iedzīvotāju uz tās okupēto teritoriju. ” Nu kas gan var noliegt, ka pēc okupācijas uz Latviju tika pārvietoti vismaz 700 tūkstoši cilvēku un viņi vēl šodien atrodas Latvijā. Tātad mums ir likumīgas tiesības prasīt, lai viņus aizvāc no mūsu teritorijas. Kā? - Es varētu teikt diezgan rupji - tā nav mūsu darīšana. Ne jau mēs viņus šurp aicinājām. Es citēšu citu konvenciju - konvenciju par genocīdu, kas pieņemta pat vienu gadu agrāk. Tās 2. pantā ir rakstīts: “Par genocīdu tiek atzītas darbības, kuras tiek pastrādātas ar nolūku iznīcināt pilnīgi vai daļēji kaut kādu nacionālu, etnisku vai reliģisku grupu kā tādu: a) šādas grupas locekļu noslepkavošana; b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai psihisku traucējumu izraisīšana šādas ļaužu grupas locekļiem; c) šādai grupai ar nolūku tiek radīti tādi dzīves apstākļi, kādos dzīvojot šī grupa būtu lemta pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai un d) pasākumi, kas vērsti uz to, lai šādai ļaužu grupai nedzimtu bērni. ” Es atkal gribu secināt, ka tikai nelietis vai melis apzināti var noliegt, ka pret latviešiem ir tikuši lietoti visi šie genocīda veidi. Tas ir starptautisks konvencijas pārkāpums. Es gribu teikt pat vēl stiprāk - tas ir starptautisks noziegums. Ir nožēlojami, ka neviena cilvēktiesību aizsardzības organizācija un nevienas valsts valdība nav pieprasījusi par to atbildēt. Kam? - Krievijai, lai tā tiesā vainīgos. Kā jau teikts pieminētajā konvencijā, cilvēku pārvietošana uz okupētās valsts teritoriju ir nelegāla, prettiesiska. Līdz ar to stājas spēkā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1985. gada pilnsapulces rezolūcijas nr. 40/144 2. pants. Es citēšu atkal: “Nekas šajā deklarācijā nedrīkst tikt iztulkots tā, ka varētu tikt atzīta kā likumīga kāda svešzemnieka vai ārzemju pavalstnieka nelegāla iebraukšana vai klātbūtne kādā valstī, kā arī nedrīkst iztulkot nevienu nolikumu kā ierobežojumu kādai valstij izdot likumus un nolikumus par viņu uzturēšanās termiņu un uzturēšanās nosacījumiem ��ajā valstī, vai arī noteikt atšķirības starp šīs valsts pilsoņiem un svešzemniekiem vai ārzemju pavalstniekiem. ” To mums ļoti ļoti bieži pārmet, lai gan tas ir ierakstīts starptautiskā dokumentā! Un vai kāds saprātīgs cilvēks vēl var šaubīties, ka šī rezolūcija Latvijas Republikas 5. Saeimai un valdībai dod tiesības lemt par kolonistu uzturēšanos Latvijā, viņu uzturēšanās ilgumu un nosacījumiem, kādus atzīst par vajadzīgu šī valsts, kā arī par pavalstniecības piešķiršanu vai nepiešķiršanu. Es te tik daudz citēju ar nolūku, lai neviens nešaubītos, ka mūsu izstrādātie un iesniegtie likumprojekti pilnīgi atbilst starptautiskajām konvencijām. Mēs neslēpjam, ka aizstāvam pirmām kārtām latviešu tautas intereses. Latviešu tautas interesēs nav asimilēt vai integrēt visus krievvalodīgos, kuri ieradušies Latvijā pēc 1940. gada. Tas arī nav iespējams, jo viņu ir pārāk daudz, turklāt ļoti daudzi no viņiem Latviju uzskata par Krievijas sastāvdaļu un cer latviešus pārkrievot - tātad latviešus asimilēt. Tāda ir Latvijas Nacionālās neatkarības kustības nostādne, un pie tās mēs paliekam. Dažos nākamajos gados ir paredzēts, ka varētu piešķirt pilsonību kādiem 300 tūkstošiem kolonistu. Par tādu nodomu “Latvijas ceļa” līderis Andrejs Panteļējeva kungs ir teicis laikrakstam “The Baltic Observer”. Tas ir citāts jau no citas literatūras, bet mums tādu nolūku nav, un mēs to arī nepieļausim.".
• 1993_11_25-seq342 language "lv".
• 1993_11_25-seq342 speaker Eduards_Berklavs-1914.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q822919.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q159.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q19483.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q15180.
• 1993_11_25-seq342 mentions Q71.