Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_11-seq99> ?p ?o. }

• 1993_11_11-seq99 type Speech.
• 1993_11_11-seq99 number "99".
• 1993_11_11-seq99 date "1993-11-11".
• 1993_11_11-seq99 isPartOf 1993_11_11.
• 1993_11_11-seq99 spokenAs 78.
• 1993_11_11-seq99 spokenText "Godātie deputāti! Tā kā šodien ir tikai pirmais lasījums, tad nerunāšu par katru pantu detalizēti, bet gan kopumā par tām izmaiņām, kuras likumā par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un kultūras autonomiju piedāvāja grozījumu projekta autori. Pirmām kārtām runāšu par Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā formulēts jau esošā likuma tekstā, un par Latvijas Republikas pilsoņiem. Es gribu pievērst uzmanību tam, ka Latviju diemžēl, lai kā tas arī būtu, nevar pielīdzināt valstij, kura ir ilgstoši kontrolējusi savu teritoriju, savas robežas un visus migrācijas procesus, kā tas ir bijis vairākumā civilizēto Eiropas valstu, uz kurām mēs likumdošanas ziņā parasti orientējamies. Latvijai šādu iespēju nav bijis. Līdz ar to rodas jautājums: ko būtībā pašreizējā terminoloģijā vai leksikā nozīmē “republikas pastāvīgais iedzīvotājs”? Tas nav pietiekami definēts, lai gan, klusu ciešot, vairākums ar to saprot cilvēkus, kuriem saskaņā ar PSRS likumdošanas aktiem ir pastāvīgais pieraksts, tātad bijušajā PSRS pasē ir pastāvīgais pieraksts, un šis pieraksts ir iegūts atbilstoši PSRS iekšlietu daļas svētībai, tātad būtībā ar tās valsts svētību, kura Latviju ir okupējusi un visus šos gadus kolonizējusi. Līdz ar to šāds pastāvīgais pieraksts nekādā ziņā nav saprotams kā pastāvīgais iedzīvotājs tajā nozīmē, kādā apzīmē nepilsoni civilizētā zemē, piemēram, Vācijā, Zviedrijā vai Kanādā. Šeit ir ārkārtīgi būtiska atšķirība. Tātad pašlaik šis iedzīvotāja statuss nekādi nav noteikts. Tiesa gan, Latvijas Republikā ir pastāvējis 1927. gada likums, kas noteica ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijā, kā arī izbraukšanas kārtību no tās. Saskaņā ar šo likumu ārzemnieki Latvijā ir iebraukuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, un līdz ar to šos cilvēkus un viņu pēcnācējus varētu uzskatīt par Latvijā legāli iebraukušiem ārzemniekiem. Arī Augstākā padome ir pieņēmusi likumu, kas regulē ārzemnieku iebraukšanas un izbraukšanas kārtību no Latvijas. Saskaņā ar šo likumu tiek noteikta ārvalstnieku vai bezvalstnieku ieceļošana Latvijā, sākot no 1992. gada 1. jūlija. Arī šiem cilvēkiem ir noteikts statuss, turpretī attiecībā uz personām, kuras iebrauca Latvijā laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1992. gada 1. jūlijam, un viņu pēcnācējiem tiesiskais statuss šādā ziņā nav noteikts, un šīs personas nekādi nevar pielīdzināt pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā to saprot civilizēto valstu likumos. Arī Augstākā padome vienā no saviem lēmumiem konstatēja, ka šo cilvēku tiesiskais statuss ir nosakāms ar īpašu likumu. Pašlaik, kā zināms, Saeimas komisijām ir iesniegti vairāki projekti, kuros radikāli atšķirīgi traktēts šo cilvēku fiziskais statuss. No vienas puses ir frakciju “Latvijas ceļš” un “Saskaņa Latvijai” divi mazliet atšķirīgi likumi par bezvalstniekiem, saskaņā ar tiem bijušās Padomju Savienības pilsoņi tiek uzskatīti par bezvalstniekiem, bet, no otras puses, ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projekts par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kurā šo cilvēku statuss tiek traktēts atšķirīgi, un tikai daļa no viņiem var saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju un tādējādi tikt pielīdzināti personām, kuras iebraukušas Latvijā līdz 1940. gada 17. jūnijam, un tām, kuras iebraukušas pēc 1991. gada 1. jūlija. No mūsu viedokļa, likumprojektā pastāvīgā iedzīvotāja statuss nav noteikts, un, kad šāds statuss būs noteikts, tad arī varēs runāt par to, ka vienai daļai šo personu var būt tiesības, kas minētas vairākos punktos, - protams, vēlēšanu tiesības un vēl dažas citas, kas tuvinātas Latvijas pilsoņu tiesībām, turpretī citām tās tomēr nevar būt. Tādējādi šobrīd šo jautājumu izšķirt tā, ka pastāvīgie iedzīvotāji ir apmēram tas pats, kas Latvijas pilsoņi, arī šajās tiesībās, manuprāt, galīgi nevar. Attiecībā uz 2. pantu mēs piedāvājam tādu redakciju, ka katram Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības savos dokumentos atjaunot nacionālo piederību, ja viņš dokumentāri pierāda, ka vismaz vienam no viņa pirmās pakāpes augšupējiem radiniekiem ir vai nav bijusi atjaunota nacionālā piederība. Ja Latvijas Republikas pilsonis vēlas atjaunot savu nacionālo piederību Latvijas pamatnācijai, viņam jānokārto valsts valodas atestācijas eksāmens Latvijas Republikas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tiešām ir cilvēki, kas bija deportēti vai bija spiesti pamest Latviju un ilgstoši dzīvot ārpus tās. It sevišķi tie, kuri dzīvoja Padomju Savienībā, reizēm dažādu apstākļu dēļ bija spiesti piekrist tam, ka viņu pasēs ir mainīta nacionālā piederība, un tā vairs nav latviešu piederība. Tātad šiem cilvēkiem ir jādod iespēja atjaunot savu etnisko piederību. Taču, ja viņi to grib darīt un dara visā nopietnībā, tad šie cilvēki var vai nu beigt skolu valsts valodā, vai arī nokārtot valsts valodas eksāmenu. Tā ir būtiska prasība, lai cilvēki, kuriem nav ne mazākās intereses par latviešu valodu un latviešu kultūru, atjaunotu šo ierakstu, nevis vienkārši tāpat uz vēlēšanās pamata vien. Agrāk piederība latviešu nācijai neskaitījās īpaši populāra saprotamu iemeslu dēļ, turpretī pēdējā laikā situācija ir mainījusies un ir novērojama zināma konjunktūristiska parādība - pierakstīšanās latviešos vienkārši katram gadījumam, bez kāda īpaša pamata. Šādi gadījumi ir, un diemžēl var prognozēt, ka šādu gadījumu būs vēl vairāk. Viens no iemesliem, kādēļ tas tā, acīmredzot ir apstāklis, ka likumprojektos, kuri skar pilsonības jautājuma risināšanu un kurus Saeimā ir iesniegušas vairākas frakcijas, tādā vai citādā veidā latviešiem pēc etniskās izcelšanās ir paredzēta atvieglota kārtība ceļā uz Latvijas pilsonību. Tādējādi arī personām, kuras Latvijā ir iebraukušas likumīgi vai citādā veidā, par to ir zināma interese, un daļa no tām to arī izmantos, mainot savu ierakstu pasē, lai piederētu pie latviešiem, lai piederētu pie līviem un tādējādi atvieglinātā veidā iegūtu Latvijas pilsonību. Šā iemesla dēļ kļūst arī saprotams, kāpēc mēs esam minējuši šo ierobežojumu - latviešu valodas eksāmena nokārtošanu un vienu no augšupējiem radiniekiem, jo pretējā gadījumā šis process var kļūt pavisam nekontrolējams un visai grūti izskaidrojams. Ņemsim vērā kaut vai to faktu, ka 1989. gadā pēc valsts statistikas datiem apmēram 52 procenti Latvijas iedzīvotāju bija latvieši. Tagad, pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta ziņām, šis īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā ir stipri pieaudzis - apmēram līdz 57 procentiem. Un vai šo pieaugumu varētu izskaidrot vienīgi ar to, ka pēdējo pāris gadu laikā no Latvijas izbraukušo skaits pārsniedz 10 tūkstošus. Acīmredzot šī atšķirība tomēr nav gluži 5 procenti, bet ir mazāka. Tādējādi arī rodas jautājums, kā šie procesi, ko es pieminēju, ietekmē statistiku. Tas ir īss komentārs. Tā kā šodien ir pirmais lasījums, tad uz atsevišķiem pantiem detalizēti šobrīd varbūt nav īpaši jāskatās.".
• 1993_11_11-seq99 language "lv".
• 1993_11_11-seq99 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q822919.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q211.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q193089.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q16.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q2167704.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q183.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q15180.
• 1993_11_11-seq99 mentions Q34.