Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_04-seq223> ?p ?o. }

• 1993_11_04-seq223 type Speech.
• 1993_11_04-seq223 number "223".
• 1993_11_04-seq223 date "1993-11-04".
• 1993_11_04-seq223 isPartOf 1993_11_04.
• 1993_11_04-seq223 spokenAs 77.
• 1993_11_04-seq223 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, es gribētu teikt, tauta un draugi! Jā, es šeit jūsu priekšā varu runāt gan kā deputāts, bet droši vien man ir jānāk jūsu priekšā arī kā ministram, tomēr tajā pašā laikā es varu runāt kā pilsonis, kas šeit ir dzimis un kas varbūt nav atbildīgs par to, kas ir bijis pirms manis. Un man varbūt ir ļoti viegli runāt, jo, ja es paskatos savā ģimenē tālu tālu riņķī, tad redzu, ka neviens nav bijis komunists. Neviens pats! 1940. un 1941. gadā izsūtītie cilvēki ir pazuduši, ir slepkavoti Maskavā un arī pēc kara ir izsūtīti. Faktiski tā ir sagadījies, ka augstā amatā es esmu iekļuvis šodien, es nezinu - kāpēc. (No zāles: “Mēs palīdzējām!”) Un tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka tad, kad vēl nebija Tautas frontes, kad es Ventspilī organizēju demonstrācijas, toreiz nebija arī LNNK, un pirms šiem pasākumiem man komitejas augstākā vadība jau faktiski darīja zināmu, ka man ir atlikušas tikai dažas dienas, pēc tam mani izsūtīšot. Un izsūtīšot uz diviem gadiem. Paņemšot padomju armijā uz Krieviju - uz “ņečernozemļiju”. Es, protams, savu darbiņu turpināju un pēc tam saņēmu arī pavēsti. Diemžēl notika tā, ka mani neizsūtīja, lai gan tauta nenāca mani aizstāvēt, bet es tai to arī nepārmetu, jo tas nebija zināms. Un man arī nebija pie kā griezties. Mani aizstāvēja vidējie partijas darbinieki. Ventspils uzņēmumu vadītāji, partijas darbinieki, sanāca kopā un uzrakstīja atbalsta vēstuli man, un mani atstāja. Un tā tas turpinājās divus gadus. Es divus gadus visu laiku izgrozījos un divus gadus - līdz 1990. gadam - man izdevās palikt Latvijā, un mani kara komisariāts nedabūja ārā no šejienes. Taču ne jau par to ir runa. Runa ir pavisam par kaut ko citu. Es domāju par to, ko dos šis dokuments, ja mēs to pieņemsim. Ko tas dos? No vienas puses, es domāju tā: jā, tiešām šeit ir izskanējuši argumenti, un, ja mēs paskatāmies lauku sētās, tad redzam, ka citam ir viens traktors, citam ir pieci traktori, bet citam nav nekā. Un tad ir jautājums: jā, bet kā tas varēja notikt, ka tā tiešām ir? Bieži vien mēs paskatāmies un redzam - tiešām tā arī ir, ka šiem bijušajiem ir šie traktori, bet tiem, nabadziņiem, nav. Tajā pašā laikā mēs paskatāmies un redzam, ka nabadziņi neprot sevi arī aizstāvēt, neprot par savām tiesībām pastāvēt un cīnīties. Un te ir tas jautājums. Ja mēs šiem nabadziņiem iedosim varu, viņi arī tad nevarēs aizstāvēt šo valsti un savas tiesības. Tomēr es negribu šeit kādu aizstāvēt un teikt, ka “krēslos” jāpaliek tiem, kuri tajos ir bijuši. “Krēslos” ir jābūt tiem cilvēkiem, kuri spēs pastāvēt un kuri spēs aizstāvēt. Taču, no otras puses, es tomēr domāju - nē. Un te ir tas jautājums, jo es esmu iekšlietu ministrs un esmu tajā vietā, kur visvairāk fokusējas visas šīs problēmas, kur ir bijušie, kur ir partijas, kā jūs visi saucat, ir VDK. Es esmu šajā vietā, es esmu šajā postenī, un man ir tie tūkstoši un tūkstoši cilvēku pakļauti. Un man ir jādomā, kā ar šiem cilvēkiem strādāt un palīdzēt Latvijai šodien, nevis no šīs zāles pasakot kaut kādu skaļu runu, bet katru dienu ar viņiem tiekoties un ar viņiem runājot, un saņemot visu informāciju “par” un “pret”. Man ir pietiekami laba atmiņa, un es zinu, ka šeit, zālē, atkal ir deputāti. Bet bija arī 1991. gada janvāra dienas, un bija deputāti, kuri sēdēja šeit, zālē, un darīja savu darbu. Un tajā pašā laikā bija ļoti daudz cilvēku, kuri bija uz ielām, bet deputātu nemaz nebija viņu vidū. Viņi varbūt kādreiz izgāja un padzēra tēju, bet visu smagumu iznesa cilvēki uz ielām. Un, ja mēs paskatāmies, kas notiek šādos brīžos, tad redzam, ka šādos brīžos Maskavā uz ielām pēdējā mēneša laikā mira tieši šie vienkāršie cilvēki. Tie, kuri tur pagadījās, kuri kaut ko savas neziņas dēļ aizstāvēja, bet tie, kuri bija pie varas, - faktiski viņi atkal kārtējo reizi ir izsprukuši sveikā. Tātad es runāju tomēr par to, vai mēs kādreiz neiziesim ārā no šā nama, un tad šeit nebūs vis pensionāru pūlis, bet būs divas frontes. Apbruņotas frontes. Un jums paprasīs: kurā pusē jūs nostāsities? Un nostāsies katrs savā pusē. Un tad šie pūļi liksies kopā, un tad kādam būs jāatbild par visu to. Un tāpēc es vēlreiz gribu teikt un esmu par to, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums ir arī jādomā un ka šīs zāles klajie paziņojumi un atbildība ir divas dažādas lietas. Es uzdošu sev un arī jums visiem vēl kādu interesantu jautājumu, jo frakcija “Tēvzemei un brīvībai” katru nedēļu ceturtdienās parasti jautā, ko ir darījusi Iekšlietu ministrija, cik ir aizliegts, kāda cīņa notiek ar noziedzību, bet nemaz neprasa, kas tad to visu dara un kas ar to strādā, kas tad ir šie cilvēki, no kuriem jūs to prasāt. Tie ir tie paši, kurus jūs šodien gribat izdzīt ārā. Bieži vien tie ir tie paši. Diemžēl tā tas ir. Un atkal jūs esat šeit, zālē, un atkal jūs sevi esat pieteikuši ar jautājumu, uz kuru jāatbild ir valdībai, uz kuru ir jāatbild man kā iekšlietu ministram un uz kuru ir jāatbild tiem cilvēkiem, kuri staigā pa ielām. Valdības 100 dienas ir pagājušas, bet faktiski iekšlietu ministrs vēl nav atbildējis, kas ir izdarīts šajās 100 dienās. Un es arī sev varu uzdot šādu jautājumu: kas tad ir kritēriji, pēc kuriem jūs vērtēsit manu darbu 100 dienās? Varbūt jūs vērtēsit pēc tā, cik cilvēku es esmu atlaidis, ko man šeit pieprasa, cik es esmu paspējis iepazīties ar šīm tēmām, ar viņu dzīvi un likteņiem, kāpēc tas ir bijis vai kāpēc kaut kas nav bijis. Un tad es jums varu pateikt: jā, faktiski 10 cilvēku es esmu atlaidis, un viens no tiem ir bijis departamenta vadītājs, un varbūt vēl pāris departamentu vadītāji ir jau rindas kārtībā... Taču ļaujiet strādāt tiem cilvēkiem, kuri strādā! Un tāpēc es vēlreiz saku: kam tas viss vajadzīgs? Es, no vienas puses, uzskatu, ka ir vajadzīgs, jo mums ir jāaizstāv tie cilvēki, kuriem it kā tas mūsu kopējais īpašums ir nepareizi pārdalīts, kuri šodien varbūt tiešām ir nabadzībā tāpēc, ka viņi nespēj sevi aizstāvēt, tāpēc ka viņiem nebija šīs prakses un pieredzes, un tāpēc, ka kāds ļaunprātīgi ir izmantojis savus “krēslus”, savus amatus, savu pieredzi u. tml. Un tāpēc šim likumprojektam ir jābūt ar pavisam citu pavērsienu - ar pastiprinātu atbildību. Pastiprinātu atbildību pret tiem cilvēkiem, kuri nelietīgi, sākot no 1990. gada, izmantoja savus amatus. To varbūt var ierakstīt pat Kriminālkodeksā un tādā veidā sākt šo jautājumu traktēt, nevis runāt par to, kurš kurā gadā kādā krēslā sēdēja. Vajadzētu pastiprināt atbildību par to, ka šie amati, šīs iespējas ir izmantotas nelietderīgi. Un to mēs visi pietiekami labi zinām.".
• 1993_11_04-seq223 language "lv".
• 1993_11_04-seq223 speaker Girts_Valdis_Kristovskis-1962.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q211.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q649.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q4294315.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q159.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q8436.
• 1993_11_04-seq223 mentions Q80919.