Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_04-seq211> ?p ?o. }

• 1993_11_04-seq211 type Speech.
• 1993_11_04-seq211 number "211".
• 1993_11_04-seq211 date "1993-11-04".
• 1993_11_04-seq211 isPartOf 1993_11_04.
• 1993_11_04-seq211 spokenAs 78.
• 1993_11_04-seq211 spokenText "Godātā Saeima! Dāmas un kungi! Daudz vārdu jau man ir izņemts no mutes, tos pateica iepriekšējie runātāji, izteikdamies gan “par”, gan “pret” likumu, bet es gribu sākt ar Veronikas Strēlertes vārdiem, ar dzeju, ko viņa veltījusi latviešiem: “Mēs visi vārtījušies vienos dubļos esam, Un lūpās nobālušās, kurās vārdu nava, Mēs sava gļēvuma un melu smaidu nesam, Pār mums dimd aizgājušo soļu slava, Pūš baigi viesuļi, kas visus pelus vētī Un nopūš putekļus no sveša un no sava. Bet Dievs klusumā, kas dziļi, dziļi pētī, Kad mokās kūpam mēs kā zeme, kad ir lijis, Skan kāda balss, kas brīdina un svētī, - Cik gaišs tu pats tai tumsas naktī bijis... ” Un te nu mums jāmēģina izdarīt secinājumus. Pirmā rinda - “Mēs visi vārtījušies vienos dubļos esam”, un pēdējā rinda - “Cik gaišs tu pats tai tumsas naktī bijis”. Es runāju “Tēvzemes un brīvības” vārdā, es runāju savu kritušo biedru - leģionāru vārdā, es runāju represēto vārdā. Es runāju to vīru un sievu vārdā, kuri šeit nevar izteikt savas domas, kuri ir aizgājuši bojā šajā drausmīgajā genocīda laikā, kas skāris latvju tautu. Šis laiks ir bijis baigs: 50 gadi. Gribu pieskarties - faktiski jau Gravas kundze šim tematam pieskārās - abiem totalitārajiem režīmiem, arī nacistiskajam; protams, arī tas bija baigs, bet tie 50 gadi stāv pāri visam. Gribu pieminēt arī tos upurus, kuri aizgāja bojā ļaunuma impērijā un kuri aizgāja bojā nacistiskajā režīmā. Kaut gan latvju tauta bija vāciešu jūgā 700 gadu un ilgāk, tā neiznīka: mēs paturējām savu mentalitāti, mēs paturējām savu valodu, mēs paturējām savu kultūru. Bet šobrīd 50 gadu ļaunuma impērijas iespaidā mēs grīļojamies. Tikai 50 gadi, bet rodas jautājums: vai latviešu tauta izturēs, vai tā atdzims, un vai tā pastāvēs? Tieši te ir jautājuma būtība. Te ir izejas punkts, no kura mums jāsāk vērtēt visu likumu darbība - un, proti, arī šis likums. Es pats arī esmu darbojies kā padomju skolotājs un ļoti labi zinu visu to situāciju, kāda ir bijusi. No iepriekšējo runātāju viedokļa it kā nevajadzētu nemaz tādu likumu, vajadzētu visu aizmirst, vajadzētu visu piedot. Es domāju citādi: piedot varbūt var, bet aizmirst - nekad. Ja mēs to aizmirsīsim, mēs kļūsim mankurti un par tautas pastāvēšanu nevarēs būt nekādas runas. Mums jāieskatās sevī: kā mēs nesam tautas sāpi, kā mēs nesam tautas mentalitāti, glabājam to, glabājam valodu, kā mēs glabājam kultūru? 1991. gads, Latvijas neatkarības atzīšana - tas bija tāds pagrieziena punkts, kurā partijas nomenklatūra varēja sevi parādīt no labākās puses. Bet kas notika? Notika šajos divos gados strauja lejupslīde, un tas rada šaubas - bet vai tad tiešām nevajadzētu viņus nomainīt? Un rodas jautājums - vai tad tiešām latviešu tautai nav gudru vīru un sievu, kas varētu kādu pāris simtu vai pāris tūkstošu funkcionāru nomenklatūras vietā ieņemt amatus, posteņus un valdīt? Lūk, šāds ir tas jautājums. Neviens negrib aiziet, jo tas mezgls ir tā sapinies, savijies, izveidojies par Gordija mezglu. Un, ja mēs esam politiķi, ja mēs sēdam šeit Saeimā, tauta mūs vērtē pēc viena viedokļa - kā mēs cīnāmies par savas tautas izdzīvošanu un par savas tautas nākotni? Vai mēs to darām? Vai cīnāmies par to? Šeit Saeimā ir divas strāvas: vieni, kuri cīnās par tautas izdzīvošanu, par latvisku Latviju, un otri - kuri to lietu bremzē. Tāpēc tautai ir vajadzīgi gudri vīri un gudras sievas ar nacionālu garu. Nacionālais gars visu laiku ir ticis nievāts, un mūs ir skārusi nežēlīgā internacionālā komunisma un kosmopolītisma dvinga, tas ir iesēdies mūsu prātos un mūsu sirdīs. Mūsu tauta varēs tikai tad pastāvēt, ja Saeimā valdīs nacionāls gars. Esmu runājis ar klātesošajiem deputātiem, arī ar bijušajiem partijas biedriem (un daudzi mani kolēģi ir bijuši partijas biedri), un esmu teicis tā: mēs varam iet kopā ar rūdītu čekistu, ar partijas funkcionāru, ja viņš nožēlo savus grēkus - kaut sirdī - un cīnās par latvisku Latviju. Tāpēc manī izraisīja pārdomas uzbrukums Berklava kungam. Viņš bija pirmais partijas funkcionārs, kurš pateica: es eju tagad par latvisku Latviju! Viņš to pateica jau labi sen, tad, kad Latvijas Nacionālās neatkarības kustība dibinājās, un viņš arī tagad iet par latvisku Latviju, tāpēc man tā jocīgi likās, ka cilvēki, kuriem vajadzētu viņu aizstāvēt, viņam uzbrūk. Ja tādu kā Berklava kungs būtu vairāk, kādi pāris simti, tad, es domāju, mums šādas runas atkristu. Nevar piedot nekā bez grēku nožēlošanas. Tāpēc Olafa Brūvera izteiktās domas bija tādas neprecīzas, ļoti vispārējas. Mūsu tauta ir kristīga tauta, un mūsu himna ir “Dievs, svētī Latviju!”, un tā mums jānes savās sirdīs, ne tikai klausoties no rīta radio, kad spēlē “Dievs, svētī Latviju!”, bet, dienu sākot un vakarā guļoties, jāpārvērtē: Dievs, svētī Latviju! Ja mēs neesam zaudējuši kristīgo morāli. Kristīgā morāle paredz... Pateikšu to ar Jāņa Jaunsudrabiņa vārdiem: “Dievs nav nevienam piedevis, kas aizliedz savu dzimto sētu, bet sirdī drosmi iedevis, kas sāk par to cīņu svētu. ” Šajos vārdos ietverta mūsu, latviešu, kristīgā morāle, un tāpēc es aicinu visus deputātus pārvērtēt situāciju: mēs nevaram izbēgt no šā likuma, bet aiz tā slēpjas arī sirdsapziņas likums un goda likums. Un vēlreiz es atkārtoju - izejas punkts ir latviska Latvija un tautas pastāvēšana. Paldies par uzmanību!".
• 1993_11_04-seq211 language "lv".
• 1993_11_04-seq211 speaker Aleksandrs_Petersons-1926.
• 1993_11_04-seq211 mentions Q822919.
• 1993_11_04-seq211 mentions Q211.
• 1993_11_04-seq211 mentions Q583967.
• 1993_11_04-seq211 mentions Q16348293.
• 1993_11_04-seq211 mentions Q17593880.