Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_04-seq196> ?p ?o. }

• 1993_11_04-seq196 type Speech.
• 1993_11_04-seq196 number "196".
• 1993_11_04-seq196 date "1993-11-04".
• 1993_11_04-seq196 isPartOf 1993_11_04.
• 1993_11_04-seq196 spokenAs 78.
• 1993_11_04-seq196 spokenText "Godātie Saeimas deputāti! Dabiski, ka šis likumprojekts nav uzskatāms par kādu ierindas projektu, un tā apspriešana var izsaukt vairāk emociju nekā parasti, tomēr es domāju, ka arī šajā gadījumā būtu ļoti svarīgi vadīties pēc tādas argumentācijas, kuru var atzīt par pietiekami nopietnu un pamatotu, nevis izmantot dažādus blakusfaktus vai atsauces uz vienas vai otras personas interesēm vai neinteresēm. Es domāju, ka šeit nav runa konkrēti ne par Berklavu, ne par Grīnblatu, ne par Gorbunovu, ne par kādu citu, bet ir runa par likumprojektu, par kura normām vai par kura pamatotību vispār var arī strīdēties un diskutēt, balsot “par” vai “pret”. Katrā ziņā uz mani neatstāj sevišķi lielu iespaidu tāda tipa argumenti kā, piemēram, tāds, ka šādu projektu izvirzīšana vispār ir sava veida totalitārisma pazīme, jo, kā es zinu, totalitārie režīmi parasti nekādus projektus neizvirzīja, neapsprieda tos ne divos, ne trijos lasījumos, bet vienkārši rīkojās, turklāt pārsvarā ātri un katrā ziņā ne prožektoru un televīzijas kameru gaismā. Tā bija pavisam cita situācija. Tālāk. Manī izsauca izbrīnu arī piezīmes par naglu ražošanu okupācijas režīma aparātos, jo, cik es zinu, okupācijas aparātā, vienalga, vai tas būtu vācu, krievu, zviedru vai ķīniešu, lemj jautājumus, bet naglas vienmēr ražo fabrikās, tā ka tās ir dažādas lietas, un es domāju, ka nevajadzētu ar tādām šeit vienkārši jaukties pa vidu. Var jau pretī izvirzīt jebkurus argumentus, bet tiešām tādus, kas attiecas uz lietas būtību. Tādējādi es domāju, ka mans uzdevums ir ne tik daudz pierādīt vienu vai otru šā likumprojekta panta īpatnību, bet gan pieskarties lietas būtībai vispār, jo bieži vien jau ir tā, ka diskutē par detaļām, bet nevis par lietas būtību. Tātad detaļa varbūt ir, teiksim, tas, kādi ir šie ierobežojumi, vai tādi vispār var būt, bet galvenais tātad ir pamatojums, kādēļ šādi ierobežojumi tiek piedāvāti. Pēc tam mēs varam runāt arī par detaļām. Es domāju, ka pamatā visam ir komunistiskās partijas vēsturiskās lomas mūsu sabiedrībā novērtējums un ka jebkura atsauce uz to, ka ir kaut kāda atšķirība starp Latvijas komunistisko partiju, no vienas puses, un PSKP, no otras puses, un ka tās ir divas dažādas organizācijas, manuprāt, nav pietiekami nopietna. Visiem, kuri ir pētījuši kompartijas vēsturi, tajā skaitā gan biedriem, gan nebiedriem, ir labi zināms, ka Latvijas komunistiskā partija nebija nekāda patstāvīga organizācija, bet tikai Padomju Savienības komunistiskās partijas daļa, pēc 1940. gada, protams. Tālāk. Padomju Savienības komunistiskā partija nebija partija vispār vai nebija komunistiskā partija vispār, bet bija tās valsts vienīgā partija, kura okupēja, kolonizēja un citādi pakļāva Latviju. Tas ir tas būtiskais, ar ko Padomju Savienības komunistiskā partija atšķiras jebkurā gadījumā no Zviedrijas komunistiskās partijas vai no Vācijas komunistiskās partijas, vai no jebkuras citas komunistiskās partijas. Tālāk. Padomju Savienības komunistiskā partija, kā tas skaidri rakstīts Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Konstitūcijā, bija šīs valsts politiskās sistēmas kodols, vadošais un virzošais spēks, kurš atklāti uzņēmās atbildību par visu ārpolitiku, iekšpolitiku, saimniecisko un sociālo politiku, kura tika īstenota šajā valstī un šīs valsts pakļautajās teritorijās, tātad arī Latvijas teritorijā. No tā var izdarīt gluži vienkāršus secinājumus: Padomju Savienības komunistiskā partija jebkurā gadījumā atbild gan par Latvijas okupāciju, aneksiju un kolonizāciju, gan par Latvijas iedzīvotāju nogalināšanu, spīdzināšanu un deportācijām, kas tika veiktas dažādos laikposmos ar dažādu intensitāti, gan par neatkarīgās Latvijas, tātad pirmās Latvijas Republikas, valsts iestāžu sistēmas, finansu sistēmas un tautsaimniecības plānveidīgu sagraušanu, par Latvijai nepiemērotas un mākslīgas tautsaimniecības struktūras izveidošanu, kuras sekas mēs jūtam šodien un vēl ilgi jutīsim neatkarīgi no tā, vai mēs šo likumu šodien pieņemsim vai ne, gan par piespiedu kolektivizāciju, gan par rusifikāciju, gan par totālo kontroli, kas tika realizēta pār visām Latvijā esošajām sabiedriskajām, reliģiskajām un citām organizācijām, gan par kontroli, kura tika realizēta pār jebkuriem sakariem ar ārvalstīm. Kā mēs zinām, neviens cilvēks nevarēja nekur braukt, nenonākdams kompartijas vai tai pakļauto represīvo iestāžu tiešā uzraudzībā. Attiecībā uz šādu ierobežojumu kā tādu iespējamību vispār ir jāteic, ka vēsturiskie precedenti šeit ir un mēs varam atskatīties atpakaļ uz nacistisko Vāciju, kā arī izdarīt secinājumus, ko pēdējo trīs līdz piecu gadu laikā izdarījuši ļoti daudzi vēsturnieki šeit un Rietumos vēl agrāk, par neapšaubāmo Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas totalitāro režīmu līdzību, kaut arī atsevišķos periodos, dabiski, intensitāte, ar kādu šis režīms vērsās pret saviem vai pret pakļauto zemju pilsoņiem, bija atšķirīga un arī metodes šur tur atšķīrās. Tomēr kopējā šo režīmu struktūra un noziedzīgā daba, tajā skaitā ideoloģija un represīvais mehānisms, bija ļoti ļoti līdzīga. Attiecībā uz vācu nacistiskā režīma nosodīšanu un tā funkcionāru tiesību ierobežošanu jāteic, ka pirmo būtisko konstatāciju pieņēma 1945. gadā Jaltas jeb Krimas konferencē, piedaloties trijām lielvalstīm. Es citēšu šo vietu, kas skan varbūt mazliet briesmīgi no mūsdienu kompartijas viedokļa, bet tieši tā rakstīja. Tulkojums ir patvaļīgs un mans personiskais: noslaucīt no zemesvirsas nacistisko partiju, nacistiskos likumus, organizācijas un iestādes, novērst katru nacistisku un militāristisku ietekmi sabiedriskajās organizācijās, vācu tautas kultūras un ekonomiskajā dzīvē. Tas bija tas pamats, uz kura vēlāk arī darbojās uzvarētājas lielvalstis, pieņemot veselu virkni ierobežojošu pasākumu pret nacistisko partiju un tās vadošajiem biedriem. 1945. gada augustā Londonā četras lielvalstis noslēdza vienošanos par galveno kara noziedznieku tiesāšanu, un šīs vienošanās sastāvdaļa ir Starptautiskā kara tribunāla nolikums, kura trīs punktiem es pievērsīšu uzmanību. Darīšu to nevis tāpēc, ka mūsu projekts būtu saistīts tieši ar kādu tribunālu, bet vienkārši šie trīs punkti ir princips, pēc kura tiek izskatītas šīs lietas. Tie ir ļoti būtiski. 7. pants skan šādi (es atkal necitēšu precīzi, bet saīsinātā variantā): amats nav iegansts atbrīvošanai no atbildības; 8. pants: valdības vai citu iestāžu pavēļu pildīšana nav attaisnojums, kaut arī var būt vainu mīkstinošs apstāklis; 21. pants: nav nepieciešama vispārzināmu faktu pierādīšana. Tas attiecas uz to situāciju, kad bieži prasa pierādīt lietas, kas ir labi zināmas un kas visā visumā tiek pieņemtas bez tā, lai tur apakšā būtu trīs zīmogi un tās būtu trijos eksemplāros. Tālāk. 1946. gadā Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla noslēguma apsūdzības slēdzienā ir minēta vesela virkne punktu, kuri attiecas uz nacistisko Vāciju, bet kuri ir ļoti labi atpazīstami - vajag tikai nomainīt vienas valsts nosaukumu ar otru nosaukumu un vienas partijas vai vienas organizācijas nosaukumu ar citu. Es atkal nocitēšu ļoti īsi dažus būtiskākos punktus. Tie ir: valsts un partijas aparāta saplūdināšana, teroristisku iestāžu sistēmas izveidošana, baznīcas vajāšana, genocīds, skolas, kultūras, ārējo sakaru un informācijas pakļaušana nacistu partijas kontrolei, ekonomikas pakļaušana politiskajiem mērķiem, īpašumu konfiscēšana, iekaroto zemju ekonomikas pakļaušana iekarotājas valsts, īpaši armijas, interesēm, naudas sistēmas sagraušana, kultūras pieminekļu un zinātnes iestāžu sagraušana, piespiedu zvērēšana okupācijas varai, okupēto valstu pārvācošana... Tātad tie ir punkti, kas mums ir ārkārtīgi labi pazīstami kā tieši tie fakti, kuri neprasa kaut kādus īpašus papildu pierādījumus. Jautājums pēc visa tā: kādus secinājumus mēs varam izdarīt? Pirmkārt. Neapšaubāmi komunistiskā partija Latvijā ir veikusi līdzīgas darbības kā vācu nacistiskā partija, kura par to jau ir sodīta. Otrkārt. Attiecībā uz amatu ierobežojumiem jāteic, ka vēlākajā laika periodā tādi, kā zināms, tika piemēroti tikai Čehijā, tomēr šādu visai pieticīgu ierobežojumu piemērošana jeb šo ierobežojumu ļoti pieticīga izplatība diez vai varētu būt arguments pret šādu likumu pieņemšanu šeit, Latvijā, jo tā drīzāk liecina par to, ka gan Latvijā, gan Baltijā, gan Austrumeiropas valstīs joprojām ir ārkārtīgi spēcīga bijušo kompartiju vai tām pielīdzināmo partiju nomenklatūras ietekme varas struktūrās, nevis par to, ka šādi ierobežojumi vispār nebūtu vajadzīgi. Treškārt. Attiecībā uz Rietumvalstu kompartiju vai citu kreiso partiju netraucētu darbību demokrātijas un plurālisma apstākļos jāteic, ka arī tas šeit nebūtu izšķirošais arguments, jo šīs partijas nekad nav bijušas valdošās un, vēl jo vairāk, nekad nav bijušas vienīgās partijas savās zemēs. Tās darbojušās līdzās citām partijām, kuras tās ir ierobežojušas, un, ja arī komunisti kaut kur ir iegājuši valdībā, tad viņi pārstāvējuši tikai koalīcijas partijas. Attiecībā uz kompartijas darbības novērtējumu šepat, Latvijā. Es gribu atgādināt to, ka, pirms vēl 6. jūlijā bija sanākusi Saeima, Latvijas Augstākā padome, kuras deputāts es neesmu gan bijis, tā ka man šeit absolūti nekādu nopelnu nav, ir jau novērtējusi komunistiskās partijas un dažu citu iestāžu darbību. Konkrēti - 1991. gada 23. augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma lēmumu par Latvijas komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā. Tā paša gada 24. augustā tā pieņēma lēmumu par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu. Tā paša gada 24. augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma lēmumu par PSRS valsts drošības dienesta iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Tā paša gada 10. septembrī Latvijas Augstākā padomes pieņēma lēmumu par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu. Tādējādi es izdaru vienkāršu secinājumu, ka visos šajos četros gadījumos Augstākās padomes novērtējošo lēmumu pamatā, cik man zināms, bija nevis kādi tiesas spriedumi, kurus parasti vienmēr prasa, bet gan vispārzināmi fakti, pēc kuriem Augstākā padome arī vadījās. Un Saeima šajā ziņā nebūtu mazāk tiesīga lemt par citiem ierobežojumiem attiecībā uz kompartiju kopumā vai tās biedriem atsevišķi, nekā par to bija tiesīga lemt Augstākā padome. Tālāk - par lietas būtību, par ierobežojumu mērķi. Jā, kāds tad ir šis mērķis? Ņemot vērā to, ka Latvijas komunistiskā partija ir bijusi PSKP sastāvdaļa, ka komunistiskā partija ir politiski vadījusi Valsts drošības komitejas represīvo darbu, šīs lietas reizēm sajauc, un tad iznāk tā, it kā kompartija būtu strādājusi čekas vadībā. Diez vai tas tā būs bijis, bet pēc komunistiskās partijas darbības izbeigšanās tās ietekme uz varu saglabājas kompartijas bijušo atbildīgo darbinieku personisko sakaru un ietekmes sfēras veidā. Tādējādi mums ir nepieciešamība okupētājvalsts ietekmes iespējami pilnīgākai izbeigšanai uz laiku pārtraukt komunistiskās partijas darbinieku, es uzsveru - darbinieku, nevis biedru, atrašanos valsts varas un pārvaldes iestādēs, tiesu iestādēs, kā arī masu informācijas līdzekļos, izglītības iestādēs un svarīgās komerciestādēs. Tāds būtu šā likumprojekta mērķis. Otrām kārtām un trešām kārtām - saistībā ar šo mērķi es gribu uzsvērt tādu lietu, ka šeit tiek absolūti bez jebkāda pamata piesaukti kompartijas ierindas biedri, komjaunieši, oktobrēni un vīriešu frizieri, pārspīlējot šo ierobežojumu loku... Īstenībā šie ierobežojumi pasargā no nepieciešamības krimināli sodīt komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas darbiniekus, izņemot gadījumus, kad viņi personīgi ir atbildīgi par noziegumiem pret cilvēci, par genocīdu un par kara noziegumiem, par ko atbildību paredz arī Latvijas Kriminālkodeksa normas. Attiecībā uz šāda veida pārkāpumiem, dabiski, šeit ir runa par Prokuratūru, nevis par Saeimu. Visbeidzot jāteic, ka amatu ierobežojumu likums ir tikai viens no iespējamajiem pasākumiem sabiedrības deboļševizācijā, taču var būt arī citādi pasākumi. Dabiski, ka ar vienu likumu vien mēs nepanāksim radikālas pārmaiņas sabiedrības politiskajā, saimnieciskajā un garīgajā dzīvē, bet tas ir viens no pasākumiem. Tālāk - par pašu ierobežojumu veidu, tātad par to, par ko notiek diskusijas, jo komisijās, kurās esam bijuši klāt, ir dzirdēts arī tāds viedoklis, ka vispār jau kaut kādi ierobežojumi varētu būt, bet īpašu atsevišķu likumu pieņemt gan nevajadzētu. Ja netiek pieņemts īpašs likums, tad ir jāiekļauj šādas normas katrā atsevišķajā likumā. Tādējādi rodas visai sarežģīta situācija, jo viena daļa likumu, kas reglamentē valsts iestāžu darbinieku pieņemšanu un atlaišanu, jau ir pieņemta, bet citi tiek izskatīti komisijās. Katrā ziņā tas būs ārkārtīgi garš, ilgs un sarežģīts process, kura rezultātā, protams, atkal nekas netiks izdarīts. Attiecībā uz Civildienesta likumu un to, ka tieši šajā likumā būtu iekļaujamas atsevišķas ierobežojošas normas, tajā skaitā arī šā likuma pārejas noteikumos. Te pirmām kārtām ir jānorāda, ka Civildienesta likums vispār ir paredzēts kā ilglaicīgs likums, kas regulē Latvijas valsts ierēdņu pieņemšanu, darbību un atbrīvošanu. Ierobežojumiem, kā jau parāda paša likuma nosaukums, ir pagaidu raksturs. Turklāt Civildienesta likums tomēr ir ierobežots ar to, ka tas neattiecas ne uz deputātiem, ne uz valsts aizsardzības un citām struktūrām: tas neattiecas arī uz svarīgām privātām struktūrām, tādām, kas ir saistītas ar banku darbību, ar vērtspapīriem, ar ieroču lietošanu, tirgošanu vai tamlīdzīgi. Tas ir cits jautājums. Tālāk - par ierobežojumu vispārējo raksturu, nevis par to, ka tie būtu individuāli attiecināmi uz atsevišķiem cilvēkiem. Mūsuprāt, šiem ierobežojumiem ir jābūt vispārēja rakstura un jāattiecas uz noteiktām kompartijas darbinieku kategorijām. Kategorijām kā tādām. Šeit bija arī dažādi iebildumi, piemēram, ka neesot iespējams noteikt šīs atbildības augstāko vai zemāko robežu un katrs individuāli pēc tā amata, kādu viņš kādreiz ir ieņēmis, varot šo atbildību vai nu mazliet “pastumt” uz augšu, vai “pavilkt” uz leju. Es personīgi tad varētu pavilkt uz leju tādā mērā, ka tad gandrīz neviens zālē vairs nepaliktu. Bet, ja Bērziņa kungam tas patiktu, tad tādā gadījumā, kā saka, tas neattiektos uz frizieriem. Bet, redzat, kā ir ar galveno lietu. Arī civildienesta likumprojektā, ko piedāvā Ministru kabinets, kurš noteikti pats par sevi nav pozitīvi noskaņots pret šāda likuma pieņemšanu, ir pārejas noteikumi, un tur ir šie ierobežojumi, bet tikai tādā visai nosacītā formā. Runa ir par to, ka ir dodamas priekšrocības tajos un tajos gadījumos attiecībā uz tiem un tiem amatiem. Un arī šeit šī robeža taču nav noteikta ne ar kādu īpašu zinātnisku ekspertīzi vai ar kaut kādu tiesas spriedumu. Tas vienkārši ir frakcijas vai valdības politiskais viedoklis, un kā tāds tas arī var figurēt. Dabiski, ka šāda vispārēja rakstura ierobežojumi nekādā ziņā neizslēdz tiesas lēmumus par to vai citu darbinieku personisko atbildību. Tas ir pavisam cits jautājums, un par to mēs šobrīd nediskutēsim. Visbeidzot es konstatēju arī to, ka vesela virkne jau Augstākās padomes pieņemto un vispār likumdošanā praktizējamo soļu netiek sperta, nekur netiek piemēroti tiesas spriedumi vai radīti kaut kādi ierobežojumi tām vai citām personu grupām kaut ko darīt vai nedarīt. Arī Augstākās padomes likumdošanā jau ir šādi precedenti, kas attiecas uz zināmām amatu kategorijām. Piemēram, tā paša 5. Saeimas vēlēšanu likuma 21. pantā kandidātiem ir noteikti vispārēja rakstura ierobežojumi, kuri nav pamatoti ne ar kādas īpašas tiesas (ne ar Latvijas Augstākās tiesas, ne ar Centra rajona tautas tiesas) spriedumiem. Tādu spriedumu tur vienkārši nav. Tālāk. Tagad likumā par privatizācijas sertifikātiem ir vairāki panti, kas ierobežo šo sertifikātu saņemšanas tiesības atkarībā no darba gadiem, kas nostrādāti ne tur, kur vajag. Arī šajā gadījumā, kad tika pieņemts minētais likums, tam pamatā nav bijis nekāda īpaša tiesas sprieduma. Turklāt jebkuras valsts, arī Latvijas, likumdošanā ir vesela virkne dažādu amatu ierobežojumu vai cenzu, kurus pamato nevis ar tiesas spriedumiem, bet vienkārši ar likumdošanu - ar lēmumu vai ar likumu. Piemēram, ir vecuma cenzs, un Latvijas Valsts prezidents nevar būt jaunāks par 40 gadiem. Dabiski, arī tas ierobežo zināmas to cilvēku grupu tiesības, kas ir jaunāki par 40 gadiem. Tās ir ļoti būtiskas cilvēka tiesības. Tomēr katram, ja viņš piekopj normālu dzīvesveidu, ir cerība kļūt 40 gadus vecam un kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Ir ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz darba stāžu. Pašlaik izskatāmajā likumā par Prokuratūru ir norādes par to, cik gadi ir jānostrādā Prokuratūrā, lai cilvēks varētu kandidēt uz to vai citu amatu. Ir izglītības cenzi, kas aizvaino, teiksim, tos cilvēkus, kuriem nav speciālās izglītības. Ir pieskaitāmības cenzi, ir dienesta pakāpes, sodāmības un citi cenzi, kas vienmēr kādu ierobežo, turklāt ierobežo ļoti daudzus. Tas ir pats par sevi saprotams, tam nekad netiek prasīts kaut kāds tiesas sprieduma pamatojums, vai tas tā var būt vai nevar būt. Tālāk. Likumprojektā par amatu ierobežojumiem var precīzi paredzēt visus tos gadījumus, kad ierobežojumi ir nosakāmi tikai tiesas ceļā. Ir jāparedz iespēja cilvēkam griezties tiesā, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības atbilstoši šim likumam ir nepamatoti aizskartas. Visbeidzot - būtiski ir arī tas, ka šie ierobežojumi pārsvarā ir mēreni. Mūsu projektā tie ir pieci gadi. Tie nav ierobežojumi uz visu mūžu, bet paredz iespēju atgriezties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Turklāt cilvēkam, kurš ir nonācis šāda aizlieguma varā, nav aizliegts piedalīties politiskajā dzīvē citādā statusā, piemēram, būt par kādas politiskās partijas vai kustības konsultantu vai ekspertu, veikt kādu radošu - publicistisku, zinātnisku vai māksliniecisku - darbu un tā tālāk. Tātad šeit ir runa tikai par izslēgšanu no zināmas sabiedriskās darbības jomas, nevis par kaut kādām represijām šā vārda tradicionālajā nozīmē. Tālāk. Šis likumprojekts visā pilnībā ņem vērā kompartijas divējādo dabu, proti, ka bijusī “iekšējā” partija ir funkcionāri, kuru tiesībās bija lemt ļoti daudz ko, un bija arī “ārējā” partija - vienkāršie ierindas biedri, kuri tāda vai citāda vairāk vai mazāk nosodāma iemesla dēļ bija kompartijas biedri, bet faktiski neietekmēja Padomju Savienības komunistiskās partijas politisko līniju, neietekmēja arī valsts politiku vispār, kaut arī, protams, šī individuālā atbildība paliek uz viņu sirdsapziņas. Tas nav likuma jautājums. Runājot par aizliegumu būt par deputātu, tas, protams, ir diskutējams jautājums. Es domāju, ka tas neattiecas uz lasījuma pirmo kārtu, jo, protams, var diskutēt par viena vai par otra aizlieguma stingrību vai nestingrību, bet es šeit necenšos nevienu pašlaik pārliecināt. Visbeidzot par to, par ko te tiek bieži runāts, ka esot vajadzīga šī izpratne, šī piedošana un šī iecietīgā attieksme. Jā, lielā mērā tam visam var piekrist, bet šajā lietā ir zināma nianse. Tikdamies ar latviešu mācītāju Ēriku Jēkabsonu, mēs daudzreiz pārrunājām šīs lietas morālās puses, kā tas ir un kā tas ir savienojams arī ar kristietības ētiku un tamlīdzīgi. Viņš, manuprāt, uzsvēra vienu būtisku domu, proti, ka piedošana nav vienpusējs akts, bet piedošanā ir divas puses - ir tā puse, kura piedod, un ir tā puse, kura ir gatava un kura vēlas saņemt piedošanu. Bez šīm abām pusēm piedošana kā tāda vispār neīstenojas. Galvenais, es domāju, pēc kā mums vajadzētu vadīties, - paturēt prātā vienu domu, ka nevar būt tāda attieksme: ja cilvēks ir bijis komunists vai pārāk augstā amatā, tad viņu sagaida mūžīgs nosodījums līdz kapa malai un elles uguns. Es domāju, ka šis ir pārdomu laiks, kad ir iespēja darboties mazliet citādi, katram ir iespēja atgriezties sabiedriskajā, tajā skaitā arī politiskajā dzīvē, ja viņš to pats vēlas un ja sabiedrība viņam uzticas. Otrām kārtām jāvairās arī no tā, ka tad, ja kāds nekad nav bijis komunists, tas vēl nebūt nenozīmē, ka viņš ir eņģelis un tagad viņa priekšā vajadzētu atvērties visām durvīm. Vēl jo vairāk šajā situācijā, kad varbūt, atbrīvojoties vietām valsts amatos, ir cilvēki, kuri ir gan nadzīgi kritizēt valsts iestādes darbību, bet tajā pašā laikā paši nevēlas uzņemties nekādu atbildību par līdzdalību valsts pārvaldē. Tas atkal ir būtisks jautājums, kas attiecas arī uz daudziem nekomunistiem, kuri domā, ka ar to vien, ka viņi nav bijuši kompartijā un nevienam nekā slikta nav darījuši, visa lieta jau ir darīta. Reformas, kas Latvijā ir būtiski nepieciešamas, virzās uz priekšu tikai tad, kad cilvēki, kuri pēc savas dabas varbūt ir godīgi un strādīgi, bet nevēlas līdzdarboties valsts dzīvē, beidzot saprot, ka kādam arī tas ir jādara. Tā ir ārkārtīgi būtiska lieta. Tādējādi šis likums paredz iespēju gan laboties tiem, kuri ir bijuši kompartijas vadošos amatos, gan arī tiem, kuri nav bijuši komunisti. Tas tomēr aicina domāt arī par to, ka aktīvāk ir jādara valsts darbs un jāpārbauda pašam sevi ar varu, kas, dabiski, ir ārkārtīgi smags pārbaudījums, ne jau kurš katrs cilvēks, kas nav bijis komunists, uzreiz ir zelta gabaliņš valsts iestādē. Tas ir pavisam cits jautājums, kas uz šo likumprojektu kā tādu vispār neattiecas. Es domāju, ka likumprojekts tādā formā, kādā tas ir iesniegts, tomēr ir uzskatāms par zināmu kompromisu, par zināmu vidusceļu starp tiem, kuri ieņem ārkārtīgi galējus viedokļus gan no vienas puses, gan no otras puses un kuri nekādus kompromisus negrib. Viens galējais viedoklis ir tāds, ka nevar būt nekādu ierobežojumu, jo laiks ir pagājis, laiks ir notecējis, un kas bijis, tas palicis, tāpēc nepieminēsim nekad to, kas bija vakar vai aizvakar. Otrs galējais viedoklis ir tāds, ka būtībā jebkuram komunistam un, kā teica Bērziņa kungs, arī katram komjaunietim, oktobrēnam un, nedod Dievs, katram vīriešu frizierim būtu jāaizliedz nodarboties ar kādu valstisku, politisku vai sabiedrisku darbību. Tā ir nejēdzīga galējība, kas pārvērš visu šo lietu par karikatūru, padara to pilnīgi neizpildāmu. Tas nav vajadzīgs. Ir jābūt mēra izjūtai, bet to, kur ir šī mēra robeža, es domāju, deputāti paši arī var izlemt. Tādas tiesības mums ir. Bez šaubām, mēs esam gatavi runāt par bijušo, un ir arī fakts, ka mēs šeit par to runājam. Tā ir taisnība, bet būtu daudz ļaunāk, ja mēs to šeit nedarītu, bet darītu kaut ko citu, teiksim, to, ko šeit pieminēja par sēdēšanu mežos un šaušanu uz kuru katru komunistu. Es domāju, ka paša likumprojekta iesniegšana kā tāda jau liecina, ka mēs netaisāmies ķerties pie šādām metodēm. Ja mēs to darītu, tad šādu projektu vispār neiesniegtu. Tas vienkārši nebūtu vajadzīgs. Mēs runājam ar šiem cilvēkiem, uz kuriem likums attiecas, mēs ceram, ka viņi ieklausās arī mūsu sarunās, jo, ka šāda kompromisa nebūs, tad visā pilnībā varēs triumfēt tie, kuri mums, tajā skaitā arī mūsu frakcijai, jau pirms vēlēšanām teica, ka dialoga ceļā vai parlamentārā ceļā šādus jautājumus atrisināt nevar un ka mēs tur neko nepanāksim. Tādā gadījumā viņi man, Grīnblatam, varēs teikt: arī tev nepavisam nebija taisnība, jo, redzi, tava ideja ir pilnīgi izgāzusies. Ko es viņiem atbildēšu? Man atliks tikai noplātīt rokas un sacīt, ka “Tēvzemei un brīvībai” šeit tiešām lielā mērā tādēļ vajadzēja risināt šos ārkārtīgi svarīgos politiskos jautājumus, arī šo konkrēto jautājumu par amatu ierobežojumiem, un, ja mēs tādā veidā šo jautājumu risināt nevaram, tad, godīgi sakot, vienkārši tiek tuvināts tas brīdis, kad mēs šeit vairs nebūsim. Vai mūsu vieta paliks tukša vai nepaliks tukša - es to nezinu. Varbūt to kāds cits aizņems, bet es baidos, ka arī tie, kuri aizņems mūsu vietu, nenāks ar citiem projektiem, jo šiem cilvēkiem projekti nav prātā. Viņi domā par kaut ko pavisam citu. Un tādi cilvēki ir. Tādējādi es domāju, ka pirmajā lasījumā, nepievēršot uzmanību tam, ka ir zināma minimāla variantu atšķirība starp frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” projektu un projektu, kuru ir iesniegusi Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, būtu mērķtiecīgi balsot par abu projektu pieņemšanu, jo projektu iesniedzēji gan no vienas puses, gan no otras puses ir gatavi redakcionāli saskaņot abus projektus kā vienu projektu, lai pēc tam to izskatītu pa pantiem. Paldies par uzmanību! Vienlaikus arī mūsu frakcija uzaicina nobalsot personāli par mūsu iesniegto projektu.".
• 1993_11_04-seq196 language "lv".
• 1993_11_04-seq196 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q822919.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q211.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q39731.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q183.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q15180.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q34.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q80919.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q213.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q84.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q128499.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q79854.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q2090.
• 1993_11_04-seq196 mentions Q9393856.