Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_08_12-seq62> ?p ?o. }

• 1993_08_12-seq62 type Speech.
• 1993_08_12-seq62 number "62".
• 1993_08_12-seq62 date "1993-08-12".
• 1993_08_12-seq62 isPartOf 1993_08_12.
• 1993_08_12-seq62 spokenAs 8.
• 1993_08_12-seq62 spokenText "Cienījamie kolēģi! Iesniedzot valdībai pieprasījumu, frakcijas "Saskaņa "Latvijai" deputāti vēlējās rosināt valdību atrisināt, pirmkārt, graudu iepirkšanas finansiālos jautājumus, radīt iespēju zemniekiem atrast līdzekļus ražas novākšanas un ziemāju sējas darbu veikšanai. Praktiski tas nozīmē, ka vajadzēja pieņemt konkrētu lēmumu par visu pārdotās lauksaimniecības produkcijas parādu nomaksu ražotājiem. Tie būtu pirmie līdzekļi, kas nepieciešami lauku darbiem. Otrkārt, atrisināt šā gada ražas graudu iepirkšanu. Līdz ar to lauksaimniekiem būtu līdzekļi ražas novākšanas un ziemāju sējai. Pēc būtības tiek prasīts pats minimālākais - nomaksāt parādus un iepirkt izaudzētos graudus. Kādi šobrīd ir rezultāti? Atļaujiet nedaudz paanalizēt situāciju. Laikā uz 6. augustu kopējā parādu summa veido 7 460 000 latu. Valdība paredz no šīs summas atmaksāt tikai 557 000. Tas ir mazāk par 10 procentiem. Un arī tad tikai līdz 1. septembrim, kad ražai faktiski jābūt jau novāktai un jābūt apsētai vismaz 1/3 ziemāju. Praktiski valdība paredz norēķināties tikai par 1992. gadā realizētajiem graudiem, b3et neko nemin par 6 903 000 latu jeb 1,4 miljardus Latvijas valsts rubļu lielo parādu par pārējo lauksaimniecības produkciju. Jaunās ražas graudu iepirkšanu valsts garantē tikai sākot ar 1994. gada 1. aprīli. Pie tam par cenām, kas zemākas par ražošanas izmaksām. Bez tam, gribu paskaidrot, ka ražošanas izmaksas veido aptuveni 20-25 000 Latvijas valsts rubļu, rēķinot uz 1 ha. Pēc noteiktajām cenām ražotāji praktiski saņems 15 000 - 20 000 rubļu par produkciju, kas realizēta no 1 ha. Tātad, labākajā gadījumā, rezultāts ir līdzīgs nullei, fifty-fifty, bet pamatā tomēr uz katru hektāru ir 5000 - 10 000 rubļu zaudējums. Varbūt var atrast līdzekļus, ja valdība nevar iepirkt? Varbūt var iepirkt labības kombināti? Praktiski pēc pašreizējās to finansiālās situācijas, tādas iespējas tiem radīsies apmēram pēc mēneša, kad tie būs realizējuši savu produkciju, bet, tā kā kombināti mēnesī kopsummā realizē apmēram 15 000 tonnu graudu, tas ir, miltu, tad arī iepirkt tie nevarēs vairāk par 20 - 25 000 tonnu graudu. Un arī tas tad vēl būs aptuveni pēc mēneša - tad, kad būs realizēti milti un nākuši klāt apgrozījuma līdzekļi. Atgādināšu, ka pagājušajā gadā kopumā republikā tika iepirkti 23 000 tonnu. Un vismaz tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, republikā ieplūda kontrabandas ceļā gan graudu, gan miltu veidā. Visu to rezumējot, varu teikt, ka lauku ražotājs nesaņems ne parādus, ne arī varēs realizēt jauno ražu, bet tas nozīmē, ka līdzekļu trūkuma dēļ gan ražas novākšana, gan sēja arvien vēl ir apdraudēta, jo sevišķi zemnieku saimniecībās. Tam visam pievienojas neskaidrība, kas valda laukos. Vai vispār valstij ir vajadzīgi pašražotie graudi? Vai nākamgad tie tiks iepirkti? Par kādu cenu tiks iepirkti? Šī neskaidrība, bez šaubām, neveicina ražošanu, neveicina arī mūsu reformu attīstību. Cienījamie deputāti! Gribētu jūs lūgt: pamēģiniet iejusties lauku cilvēku pašreizējos apstākļos! Domāju, ka laimīgi nu nekādā gadījumā jūs nejutīsities. Iesniedzot priekšlikumu, mēs gribam risināt un rosināt valdību iedarbināt graudu iekšējā tirgus sistēmu, kas būtu spējīga darboties autonomi gan šogad, gan arī turpmākajos gados. Es atbildes ziņojumā nesaklausīju, ka kaut kas tamlīdzīgs tiktu risināts. Tāda sistēma pastāv praktiski visās Rietumeiropas valstīs. Valdība, iepērkot graudus tikai ar 1994. gada 1. aprīli vai garantējot šo iepirkšanu par minimālām cenām, pašlaik faktiski stimulē pretējo - "mežonīgā" tirgus veidošanos. Izmantojot šo situāciju, bez šaubām, radīsies dažādi uzpircēji, kas par ļoti zemām cenām centīsies no ražotājiem iepirkt graudus, realizēs tos gan Polijā, gan, iespējams, Lietuvā, kur (pretēji mums) šogad graudu iepirkšanas cena ir palielinājusies pat līdz 116 dolāriem par tonnu. Daudzos gadījumos zemnieks pats individuāli realizāciju praktiski nespēs veikt, un tātad no valsts aizplūdīs ievērojams graudu daudzums. Daži varbūt šinī brīdī priecājas, ka tas ir labi. Paanalizēsim tālāk! Zemnieks tajā pašā laikā taču paliks bez ienākumiem! Tad kāda mums gan varētu izveidoties turpmākā situācija? Tā kā šogad prognozējamā graudu raža nepārsniegs 1 miljonu tonnu, tad atlikums aptuveni būs 200 tūkstoši tonnu, lai gan vajadzīgi ir vismaz 1,6 miljoni tonnu. Tātad nākamgad būsim spiesti iepirkt gan pārtikas, gan lopbarības graudus, bet, jādomā, jau par krietni lielākām cenām nekā ražas novākšanas laikā. Bez šaubām, arī tad, ja vajadzēs iepirkt, mēs atkal atgriezīsimies pie problēmas, kur ņemt līdzekļus, jo tie nebūs izveidojušies. Gribu atgādināt, ka astoņdesmito gadu beigās, kad mēs vēl realizējām lielus lopkopības produkcijas daudzumus Krievijā, mūsu valstī tika patērēti 2,6 miljoni tonnu labības (pašražotās un iepirktās kopā). Tātad salīdziniet skaitļus! Prognoze ir miljons, atlikums - 200 000, bet vajadzīgi, ņemot vērā samazinājumu, - 1,6 miljoni. Kādreiz izlietojām 1,6 miljonus tonnu graudu. Mēs ierosinām valdībai kopā ar Latvijas Banku vēlreiz apsvērt visas iespējas un tomēr atrast nepieciešamos līdzekļus graudu iepirkšanai, proti, vajag iedarbināt mehānismu, noteikt iespējamo maksimālo iepirkuma cenu, teiksim, aptuveni 12 rubļu par kilogramu, un minimālo pārdošanas cenu no valsts resursiem, teiksim, 19 rubļu kilogramā, kā arī atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma, palielinot iepirkšanu valsts rezervē vai veicot realizāciju no valsts rezerves, regulēt iekšējo tirgu šo noteikto cenu robežās, tas ir, no 12 līdz 19 rubļiem kilogramā. Bez šaubām, šie skaitļi tagad ir minēti tikai kā piemērs, un tie prasa papildu aprēķinus un analīzi. Tā kā realizācijas minimālā cena ir augstāka par maksimālo iepirkšanas cenu, tad ar laiku uzkrāsies apgrozības kapitāls un no zemnieka būs iespējams rudenī iepirkt ne tikai pārtikas, bet visus piedāvātos graudus. Ar laiku, kad būs uzkrājies apgrozības kapitāls, varētu rasties iespēja no zemnieka nevis nopirkt, bet paņemt ķīlā šos graudus. Ja iekšējā tirgus cena veidojas, teiksim, aptuveni 15 rubļu kilogramā, tad zemnieks būtu tiesīgs valstij atmaksāt 12 rubļus, ko valsts jau ir samaksājusi, un varbūt vēl nelielu summu ar uzglabāšanu, bet pēc tam savus graudus realizēt jau par pastāvošo tirgus cenu, kas, bez šaubām, darbosies noteiktās robežās, un dabūt vēl papildu peļņu. Tāda sistēma, ja nemaldos, praktiski jau darbojas un ir pārbaudīta Amerikas Savienotajās Valstīs, tāpēc domāju, ka to būtu lietderīgi iedarbināt arī pie mums, iedarbināt jau šogad, kad var iztikt ar mazākiem apgrozības līdzekļiem un kapitālieguldījumiem. Noslēgumā frakcijas "Saskaņa Latvijai" vārdā ierosinu valdības atbildi uz pieprasījumu Saeimai atzīt par nepilnīgu un atgriezties pie šā jautājuma izskatīšanas pēc sesijas pārtraukuma. Ņemot vērā jautājuma sarežģītību un valdības neilgo darba laiku, mēs ierosinām neuzskatīt šo priekšlikumu par neuzticības izteikšanu valdībai, bet gan par vēlmi atrisināt jautājumu pēc būtības.".
• 1993_08_12-seq62 language "lv".
• 1993_08_12-seq62 speaker Jevgenijs_Zascerinskis-1938.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q822919.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q211.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q37.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q687709.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q159.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q2167704.
• 1993_08_12-seq62 mentions Q36.