Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_07_14-seq6> ?p ?o. }

• 1993_07_14-seq6 type Speech.
• 1993_07_14-seq6 number "6".
• 1993_07_14-seq6 date "1993-07-14".
• 1993_07_14-seq6 isPartOf 1993_07_14.
• 1993_07_14-seq6 spokenAs 77.
• 1993_07_14-seq6 spokenText "Dāmas un kungi! Dārgie kolēģi! Mēs esam atjaunojuši Satversmi un tagad ķeramies pie nākamās Latvijas valsts institūcijas izveidošanas, tas ir, pie Ministru kabineta. Ministru kabineta pilnvaras un funkcijas vispirms nosaka Satversme. Satversme arī paredz, ka ir īpašs likums par Ministru kabinetu, kur ir noteikts vispirms jau ministriju skaits un arī Ministru kabineta darbība kā tāda. Pirmo reizi Latvijas valsts pieņēma likumu par Ministru kabinetu 1925. gada 1. aprīlī, un šis likums iekļāvās Saeimas pieņemtās Satversmes struktūrā un sistēmā. Tādēļ arī mums šodien pēc Satversmes atjaunošanas ir nepieciešams šāds likums. Ievērojot mūsu vēsturiskās tiesību tradīcijas, mēs esam ņēmuši par pamatu 1925. gada 1. aprīļa Ministru kabineta likumu. Tātad šis likums ir arī šodienas likuma pamats, un lielākā daļa pantu ir tādi (vai ar nelieliem grozījumiem), kādi bija tajā likumā. Taču vienlaicīgi mēs esam ņēmuši vērā arī Eiropas valstu pieredzi, kas ir izveidojusies pēc tam komplicētas demokrātiskas valsts vadīšanai. Un tādēļ šis likums, no vienas puses, balstās uz Latvijas nacionālajām tiesiskajām tradīcijām, no otras puses - uz Eiropas valstu moderno pieredzi, tādā veidā apvienojot tradīcijas un moderno pieredzi. Varbūt vispirms es īsi runāšu par šā likumprojekta struktūru. Šajā likumprojektā ir 4 nodaļas - Ministru kabineta sastāvs, Ministru kabinets un Saeima, Ministru kabineta locekļu pienākumi un tiesības un visbeidzot Valsts kanceleja. Es runāšu varbūt atsevišķi par katru nodaļu. Tātad Ministru kabineta sastāvs. Ministru kabineta sastāvu nosaka 1., 2. un 3. pants. Pie tam 1. pantā ir minēts ministriju skaits. Tātad šis likums nosaka gan Ministru kabineta sastāvu, kas nav identisks ar ministriju skaitu, gan ministru skaitu. Šā projekta autori uzskata, ka ir nepieciešams samazināt Latvijas pašreizējo ierēdņu aparātu, vienlaicīgi paaugstinot tā kvalitāti, tā darba intensitāti. Tādēļ arī, ja varētu tā teikt, viens no šā likuma sasniegumiem ir tas, ka ir izdevies samazināt ministriju skaitu līdz 12. Šīs ministrijas ir uzskaitītas 1. pantā. Vienlaicīgi samazinot ministriju skaitu, mums tomēr ir ļoti kompleksa valsts struktūra, kur, protams, ir daudz vairāk nozaru nekā tikai šeit minētās 12. Un tādēļ, lai atspoguļotu šo nozaru politisko svaru, šajās 12 ministrijās var tikt izveidots arī valsts ministra amats, kurš šīs ministrijas ietvaros politiski vada savu nozari. Līdz ar to var rasties ietaupījums administratīvajā struktūrā. Tā, piemēram, apkalpojošais aparāts - grāmatvedība, administrācija, automašīnas un tā tālāk - var būt viena un tā pati struktūra, kas apkalpo vairākas nozares, šīs nozares tiek atspoguļotas tajā apstāklī, ka šo nozari vada valsts ministrs attiecīgajā ministrijā. Šis valsts ministrs tāpat kā resoru ministrs, kas ir minēts 1. pantā, saņem Saeimas uzticību. Un viņam, protams, ir arī jāatkāpjas, ja Saeima šo uzticību liedz. Tādējādi ir iespējams elastīgi izvēlēties atsevišķas nozares, kuras mums ir prioritāras vai mazāk prioritāras. Un, protams, katra valdība var izvēlēties savas prioritātes. Šis likums nav domāts tikai šai valdībai, tas ir domāts, teiksim, visam Satversmes darbības periodam, kas, cerams, būs ļoti ilgs. Ja nāks cita koalīcijas valdība, tad var, protams, likt citas prioritātes, izveidojot vienu vai otru ministriju, sadalot vai atceļot vienu vai otru, vai citādu valsts ministru. Tātad Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta, var būt arī Ministru prezidenta biedri, kam ir īpašas funkcijas, kuru uzdevums ir saskaņot Ministru kabineta viedokļus atsevišķos jautājumos, lai panāktu konsensusu. Tie ir papildu uzdevumi to ministru tiešajiem uzdevumiem, kas vada vienu no 12 ministrijām, kuras ir minētas 1. pantā. Tad valsts ministri, kuri vada savu nozari vienā no 12 ministrijām, bet, protams, saziņā ar attiecīgo ministru. Šim valsts ministram ir balsstiesības kabinetā tikai par savu jautājumu. Līdz ar to Ministru kabineta vispārējo balsstiesīgo locekļu skaits joprojām paliek neliels un līdz ar to tas ir efektīvs. Mēs nevaram Ministru kabinetu izveidot kā tautas pilnsapulci. Vēl viena jauna institūcija ir parlamentārais sekretārs. Parlamentārais sekretārs ir amatpersona, kas uztur saites ar Ministru kabinetu, respektīvi, starp attiecīgo ministriju un Saeimu. Šī amatpersona ir lielākajā parlamentārās demokrātijas valstu daļā, un es domāju, ka, īpaši ievērojot mūsu iepriekšējo pieredzi, tā ir ļoti nepieciešama mums arī šodien, jo nevar būt tāda situācija, ka ministrija darbojas atsevišķi un parlaments atsevišķi un ka ministri bieži uzzina par parlamenta lēmumu tikai no avīzēm, kā tas ir bijis līdz šim. Tātad parlamentārais sekretārs ir ministra uzticības persona. Vēlams, lai tas būtu deputāts, kurš darbojas arī attiecīgajā komisijā un visu laiku seko līdzi Saeimas darbam šajā komisijā, kurš pārstāv ministrijas viedokli Saeimā un arī otrādi - uzklausa Saeimas viedokli un nodod to tālāk ministrijā. Šis abpusējais kontakts ir nepieciešams, un šī īpašā kontaktpersona ir parlamentārais sekretārs, kas ir arī politiska amatpersona un aiziet līdz ar ministru. Ja ministrs mainās, tad mainās, protams, arī parlamentārais sekretārs tāpat kā, starp citu, arī valsts ministrs attiecīgajā ministrijā. Te ir jābūt komandai, kura kopīgi īsteno savu politiku. Tātad tās ir amatpersonas, kas būs jaunajā Ministru kabinetā, ja mēs pieņemsim šo likumu. Varbūt es tagad pāriešu pie 2. nodaļas - Ministru kabinets un Saeima. Šī nodaļa ir vismazāk grozīta, tā lielā mērā atbilst 1925. gada likumam. Pamatprincips ir, ka Ministru kabinets var darboties tikai un vienīgi ar Saeimas uzticību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets stājas amatā tikai tad, ja Saeima izsaka savu uzticību, un tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr šī uzticība pastāv. Saeima jebkurā brīdī ar vienkāršu balsu vairākumu, es uzsveru, ar vienkāršu balsu vairākumu, var izteikt neuzticību gan visam Ministru kabinetam kopumā, gan atsevišķam ministram vai valsts ministram. Varbūt es pievērsīšu uzmanību vienam punktam, proti, ja gadījumā Saeima noraida valdības iesniegto gadskārtējo budžetu, tad tas automātiski ir neuzticības votums šai valdībai. Tas ir īpaši iestrādāts, lai mēs nenonāktu atkal pie tādas situācijas, kāda bija iepriekš, ka valdība ir amatā, budžeta nav, un valsts ir paralizēta. Tātad, ja Saeima šo budžetu akceptē, tas, protams, ir uzticības votums arī valdībai, bet, ja šī Saeima budžetu noraida, gadskārtējo budžetu noraida, tad, protams, aiziet arī visa valdība automātiski un tai vairs nav iespēju palikt amatā, jo tā kļūst darba nespējīga. Tātad centrālais punkts ir uzticība. Tikai tad šis Ministru kabinets ir darbspējīgs, ja ir uzticība. Un tādēļ ir arī šī Ministru kabineta sasaiste ar Saeimu. Šo sasaisti varbūt vēl uzsver šis parlamentārā sekretāra amats. Parlamentārais sekretārs ir valdības amatpersona. Tātad tas ir īsumā par 2. nodaļu. Trešajā nodaļā ir regulēta Ministru kabineta darbība. Būtībā tas ir pašsaprotams ieraksts, bet varbūt es pievērsīšu uzmanību 16. pantam, jo tas arī ir ļoti svarīgs tiesiskas valsts sistēmas ieviešanai. Šeit daļēji ir noteikta likumdošanas aktu hierarhiskā kārtība. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var izdot savus normatīvos aktus, ko mēs saskaņā ar Satversmi saucam par noteikumiem. Tātad Ministru kabinets var šos normatīvos aktus izdot tikai trijos gadījumos. Pirmajā gadījumā tas notiek Satversmes 81. panta kārtībā, ko Satversme pati jau paredz. Otrajā gadījumā tas ir tad, ja likums Ministru kabinetu uz to īpaši pilnvaro. Tātad ir nepieciešams Saeimas izdotā likuma pilnvarojums Ministru kabinetam kādu jautājumu noregulēt ar Ministru kabineta noteikumiem. Tātad šīs likumdošanas tiesības tiek deleģētas Ministru kabinetam, bet, protams, tikai ar Saeimas ziņu un Saeimas noteiktajā apmērā. Un trešais gadījums ir, ja jautājums vispār nav noregulēts ar likumu. Pēkšņi rodas jauna problēma, jauns jautājums, bet likuma nav. Tad, protams, valdība var efektīvi un ātri reaģēt un uzreiz pieņemt noteikumus. Tālāk, protams, Saeima var pieņemt savu likumu un šos noteikumus atcelt. Tādā veidā mēs panāktu to, ka Ministru kabinets darbotos tikai un vienīgi Saeimas noteiktajos ietvaros. Un Saeima šos ietvarus nosaka ar likumu. Nevarētu būt tāda situācija, ka Ministru kabinets izdotu savus noteikumus, kas būtu pretrunā ar likumu, vai, teiksim, izdotu instrukcijas un tādā veidā "aprokot" likumu ar instrukcijām. Likums vispār netiktu ieviests dzīvē. Tātad šis ir ļoti svarīgs noteikums. Tas ir jauns noteikums un īpaši piemērots mūsu šodienas apstākļiem, lai mēs tiešām nonāktu pie tā, ka likumi, Saeimas pieņemtie likumi, darbotos. Varbūt šā paša likuma tālāko rindkopu es vēl drusku izskaidrošu. Proti, par instrukcijām un pieteikumiem. Šodien katrs pilsonis saskaras ar to, ka ir izdotas dažnedažādas instrukcijas, kuras nebūt visas nav saskaņotas ar likumiem. Likums saka vienu, instrukcija citu, un ierēdnis darbojas saskaņā ar šo instrukciju, kura nekādā veidā nav leģitimēta no likumdevēja puses. Arī šeit ir noregulēts, ka instrukcijas un ieteikumus var izdot Ministru kabineta noteikumi. Un noteikumi jau ir savā veidā (iepriekš jau minēju) saskaņoti ar likumu vai arī tiek pieņemti tad, ja vispār jautājums nav regulēts. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka ierēdnis savu rīcību nedrīkst pamatot ar instrukciju, jo šai instrukcijai nav likumdevēja akcepta. Tas nozīmē, ka instrukcija ir tikai iekšējās kārtības noteikums pašai iestādei. Ja iestāde stājas kontaktā ar pilsoni, tad attiecībās starp iestādi un pilsoni darbojas vienīgi Satversme, likums vai Ministru kabineta noteikumi. Tātad tikai šie trīs akti var būt par pamatojumu iestādes rīcībai. Labi. Tas būtu varbūt tas svarīgākais jauninājums attiecībā uz Ministru kabineta darbību. Tālāk par Ministru kabineta locekļu pienākumiem un tiesībām. Tos regulē 4. nodaļa, 26. -31. pants. Te ir runa par atvaļinājumu. Svarīgākais ir 31. pants. Te tiek skaidri pateikts, ka valdības locekļa amats nav savienojams ar jebkādu citu algotu amatu, izņemot zinātnisko darbu, māksliniecisko darbu un darbu mācību iestādēs. Tas ir pamats. Otrs ir tas, ka šajā projektā ir arī ļoti strikti ierobežota valdības locekļu saimnieciskā darbība. Bet šeit acīmredzot ir arī citi priekšlikumi, jo pēc šā noregulējuma iznāk, ka, ja kāds zemnieks ir valdības loceklis, varētu būt, ka viņam jāpārdod sava saimniecība. Varētu tā būt, jo viņš, piemēram, nevar saņemt tās subsīdijas, ko saņems katrs jaunsaimnieks. Tātad es domāju, ka šeit mēs varētu pārdomāt arī citu priekšlikumu, kas varbūt varētu vēl otrajā lasījumā parādīties, kā visus šos jautājumus (un tie ir ļoti komplicēti interešu konfliktu jautājumi) vajadzētu regulēt, ka to vajadzētu nevis ar vienu teikumu šajā likumā, bet mums varbūt vajadzētu domāt par to, lai ātri un drīz pieņemtu īpašu likumu par interešu konfliktu, kurā būtu ļoti precīzi aprakstīti šie gadījumi no vienas puses un no otras puses. Šis likums, protams, tiktu attiecināts uz visiem valdības locekļiem, uz visiem deputātiem (jo tur ir tā pati situācija, interešu konflikta situācija) un uz valsts ierēdņiem. Ir daži deputāti, kas uzskata, ka šeit vajadzētu pieņemt īpašu likumu par interešu konfliktu, kur tiktu precīzi noregulēts šis jautājums, un ka šis noregulējums, kas ir paredzēts šajā projektā, mūsu komisijas projektā, ir par vienkāršu un var radīt, teiksim, tādu situāciju, ka, piemēram, zemnieks nevar piedalīties valdībā vai Saeimas darbā. Viņam ir vai nu jāatsakās no mandāta vai, teiksim, jāpārdod sava zemnieku saimniecība, kam nav jēgas. Visus šos gadījumus vienā teikumā vai divos teikumos ir grūti aprakstīt. Tur tiešām ir nepieciešams atsevišķs likums. Tātad, es domāju, ka būs otrais lasījums, mēs par šo jautājumu diskutēsim. Bet šis katrā ziņā ir komisijas akceptēts projekts, tāds, kāds tas ir šeit, šajā likumprojektā, un kā tas ir formulēts šā likumprojekta 31. panta labojumos. Ievērojiet! Labi. Un visbeidzot beidzamā nodaļa ir Valsts kanceleja. Valsts kanceleja ir Ministru kabineta administratīvais aparāts. Es domāju, ka tur nekas īpašs vairs nav jāpaskaidro, šī nodaļa ir tieši pārņemta no 1925. gada likuma. Paldies par uzmanību. Ar to es esmu savu ziņojumu beidzis. Un tagad mans ierosinājums, ko varbūt prezidijs varētu apspriest, lai varbūt raitāk ritētu diskusijas, teiksim, par šā likuma koncepciju kā tādu un vēlāk otrajā lasījumā par atsevišķiem pantiem. Mans ierosinājums: Saeimai var būt 20 minūtes jautājumiem un tad atbildes. Ja tas ir nepieciešams, tad Saeima īpaši šim gadījumam par to lems, jo tas tiešām kārtības rullī, kā priekšsēdētāja kungs pareizi norādīja, nav paredzēts. Ja šie jautājumi nav vajadzīgi, tad mēs varētu pāriet jau pie debatēm par šo koncepciju. Tātad ir ierosinājums likt šo jautājumu uz balsošanu, proti, 20 minūtes jautājumiem par šo likumu.".
• 1993_07_14-seq6 language "lv".
• 1993_07_14-seq6 speaker Egils_Levits-1955.
• 1993_07_14-seq6 mentions Q822919.
• 1993_07_14-seq6 mentions Q211.
• 1993_07_14-seq6 mentions Q193089.
• 1993_07_14-seq6 mentions Q1020384.