Godātie kolēģi! Šodien kārtējo reizi mēs varējām pārliecināties, ka, lai pamatotu atkāpšanos no nacionālajām interesēm, allaž tiek piesaukti pragmatiski argumenti, realitātes un tā joprojām. Tas viss, ko mēs dzirdam no valdošās koalīcijas un valdības locekļiem jautājumā par Skrundas agrā brīdinājuma radaru stacijas funkcionēšanu vēl četrus gadus mazāk vai vairāk, tas viss jau ir bijis. Varbūt vienīgi mazāk uzspēlētās intonācijās. Un šeit atkal gribas atcerēties vēl nesen leģendāro frāzi, kas bija un joprojām ir mūsu priekšā - pasaule mūs nesapratīs! - , kas ir izskanējusi tādā vai citā formā daudzās runās. Šī frāze ir universāls aizsegs jebkurai nacionālajai nodevībai. Jā, pasaule mūs nekad nav gribējusi saprast, jo mēs dzīvojam kaimiņos naidīgai lielvarai, un pasaule nav nekas cits kā interešu zonu sadalījums starp lielvarām. Un ir veltīgi cerēt, ka citi par mums gādās un mūs aizstāvēs, ja mēs paši to nedarīsim, ja mēs nebūsim stipri garā un nepiekāpīgi savās prasībās. Latviešu tautas prasībās nav nekā īpaša, ārkārtēja un ekstrēmistiska. Mēs gribam būt brīva tauta brīvā valstī bez militārajiem un bez civilokupantiem. Mēs gribam savu valsti tajās robežās, kādas ir noteiktas starptautiskajos līgumos. Mēs gribam paši lemt savu likteni un noteikt lietu kārtību savā zemē. Bez draudiem no Austrumiem un bez gudrām pamācībām no Rietumiem. Mēs neesam tauta, kas tikko iemācījusies lasīt un rakstīt. Mums ir sava vēsturiskā pieredze - gan 700 gadu ilgās pirmās, gan vairāk nekā 50 gadu otrās okupācijas pieredze. Un arī savas brīvvalsts 20 gadu pieredze. Un es esmu spiests atgādināt valdībai un tās atbalstītājiem, ka no šīs pieredzes arī būtu jāmācās. Varētu vēl saprast, ja mēs nemācītos no citu kļūdām, bet būs grūti saprast, kāpēc mēs negribam mācīties paši no savām nesenā un senākā pagātnē izdarītajām kļūdām. Un, ja Birkava kungs un Andrejeva kungs paziņo, ka viņi balsos par formulu "4 + 18", tad, manuprāt, viņi nav mācījušies no tās kļūdas, ko pieļāva Latvijas Republikas ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 5. oktobrī, parakstot Maskavā līgumu par Padomju Savienības ierobežota karaspēka kontingenta izvietošanu Latvijas teritorijā. Domāju, ka šajā zālē nevienam nav jāatgādina, ar ko tas beidzās. Arī tajā līgumā bija fiksēti gan šo armijas daļu uzturēšanās termiņi, gan dažādi citi nosacījumi. Arī toreiz divas lielvaras bija vienojušās. Arī toreiz pasaule mūs negribēja saprast. Un arī toreiz valdība, kurai, jāsaka, gan nebija parlamenta kontroles, izvēlējās it kā mazākā ļaunuma principu. Tāda ir visa Baltijas valstu vēsture, un tā ir traģiska. Vai vispār bija kāds cits ceļš? Bija. Par laimi mums ir zināma arī Somijas pieredze. Somijā bija parlaments, kuru nespēja nobiedēt vai maldināt arguments - pasaule mūs nesapratīs! Somi, protams, nesa smagus upurus, taču viņi izdzīvoja. Šie upuri ir svēti. Arī valdība, akceptējot formulu "4 + 18", prasa upurus no Skrundas un apkārtējo pagastu iedzīvotājiem. Bet kā vārdā? Vai tādēļ, lai pēc šā " 4 + 18", pēc 1939. gada analoga, nāktu arī 1940. gada 16. un 17. jūnija atkārtojums? Tādā gadījumā šie upuri ir lāsts valdībai, un, ja mēs, godātie deputāti, šo pazemojumu, šo līgumu nenovērsīsim, tas būs lāsts arī mums. Šobrīd nav īsti skaidrs, cik lielā mērā šī vienošanās starp lielvalstīm par militāras bāzes saglabāšanu Latvijā ir Teherānas, Jaltas un Potsdamas turpinājums un cik lielā mērā tā ir vienkārši Rietumu politiķu tuvredzība, atbalstot Jeļcinu, biedējot ar Žirinovski un neredzot, ka to, ko Žirinovskis runā, Jeļcins īstenībā dara. Mēs, protams, varam un mums vajag uzklausīt Rietumu padomus, taču mums ir jābūt arī savai nostājai un savai galvai uz pleciem. Mēs galu galā neesam ievēlēti ne Krievijā, ne Amerikā, bet mūs ir ievēlējusi Latvijas tauta, un, kā Satversmē ir noteikts, Latvijas tauta - tas ir Latvijas pilsoņu kopums. Un mums ir jāpārstāv šā pilsoņu kopuma intereses, jāņem vērā tā prasības un jāstāda tās augstāk par to, ko saka Kristofers Duglass Hērts vai Sergejs Zotovs. Un šeit ir vietā uzdot jautājumu: kādas intereses īsti pārstāv Birkava kunga vadītais Ministru kabinets? Ja mēs varam ticēt amerikāņu oficiālajai versijai, tad Birkava kungs ir formulas "4 + 18" tiešais līdzautors. Pēc amerikāņu versijas, šis skaitlis no Klintona puses tika piedāvāts kā vidējais aritmētiskais starp Krievijas iepriekšējo prasību - 5 gadi - un Latvijas iepriekšējo piedāvājumu - 3 gadi. Bet no kurienes tad radās šie trīs gadi un gads demontāžai, ko Latvijas puse piedāvāja janvārī? No kurienes vispār radās ideja, ka Latvija varētu piekrist krievu militārā objekta funkcionēšanai Latvijas teritorijā neatkarīgi no termiņa? Uz kāda likuma bāzes Ministru kabinetam bija tiesības 4. janvārī ar lēmuma nr. 2 otrā punkta slepeno pielikumu piekrist Latvijas okupācijas turpināšanai? Lēmums tika pieņemts, neraugoties uz iepriekš noteikto karaspēka izvešanas termiņu - 1993. gada 31. decembris, ko Saeima nebija grozījusi. Lēmums tika pieņemts sesiju starplaikā, slepus no Saeimas un tautas, un ne Saeimai, ne tautai tā saturs līdz šim brīdim precīzi nav zināms, bet tikai nojaušams no informācijas presē. Tā ir Ministru kabineta kārtējā prettiesiskā rīcība gan pēc būtības, gan arī no formālā viedokļa. Protams, es neaizstāvu Augstākās padomes lēmuma juridisko spēku, taču Ministru kabinets līdz šim nav griezies Saeimā ar priekšlikumu šos lēmumus atzīt par spēkā neesošiem. Un tiesiskā valstī nevar būt tā, ka viens lēmums jāievēro, bet cits- nav atkarībā no tā, kā Ministru prezidents grib vai kāds ir viņa garastāvoklis. Ja mēs skatāmies notikumus tieši šādā hronoloģiskā aspektā, tad amerikāņiem pat īsti nevar pārmest, jo galu galā, ja Latvija ir ar mieru paciest okupāciju vēl trīs vai četrus gadus, tad kāpēc gan lai nevarētu 5,5 gadus, kā tas tiek prasīts šobrīd. Tas ir pavisam loģisks spriedums, jo, atvainojiet par salīdzinājumu, prostitūcija ir prostitūcija neatkarīgi no tā, cik daudz par to maksā. Un vēl. Jāatgādina, ka pirms pavisam neilga laika, formula "4 + 18" no Ministru kabineta puses tika raksturota kā spoža Latvijas diplomātijas uzvara. Un tikai praktiski pēdējā laikā tonis ir nedaudz mainījies. Tad jāvaicā: kam kalpo pašreizējā Latvijas diplomātija un kam kalpo pašreizējais Ministru prezidents? Jo kā var apgalvot, ka Latvija, nenoslēdzot līgumu par Skrundu, nonāks starptautiskajā izolācijā, kā daudzkārt ir izteikušies Ministru kabineta locekļi, lai gan neviens līdz šim nav atcēlis Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas drošības un sadarbības apspriedes rezolūcijas par ātru, pilnīgu un bezierunu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijas. Kāpēc biedēt Latvijas sabiedrību un apelēt pie Skrundas pagasta iedzīvotājiem ar šiem draudiem, ja Latvijas valsts Ministru kabineta personā pati ir ignorējusi šīs rezolūcijas? Pasaules lielvaras, protams, ir ieinteresētas noņemt Latvijas jautājumu no darba kārtības, taču tās to var atļauties klaji demonstrēt tikai tāpēc, ka Latvija pati atkāpās no sākotnējām prasībām. Līguma noslēgšanas gadījumā Skrundas militārā bāze kļūst par Latvijas un Krievijas divpusēju attiecību jautājumu, un tā vairs nav starptautiska problēma. Tāpēc jau arī ir šis tā sauktais diplomātiskais spiediens, jo kam gan tīk risināt svešas problēmas. Taču es vēlreiz atkārtoju, ka šo situāciju Latvija ir izprovocējusi pati. Varētu teikt, ka Ministru kabinets precīzi īsteno Kozireva kunga jauno ārpolitisko doktrīnu par ierobežotas militāras klātbūtnes saglabāšanu Baltijas valstīs. Un šī Ministru kabineta provokācija ir nesalīdzināmi bīstamāka Latvijai nekā provokācija ar roku dzelžu uzlikšanu diviem krievu ģenerāļiem. Ir jāizbeidz ilūzijas gan šajā zālē, gan Latvijas sabiedrībā, ka Krievijā ir dažādas politikas attiecībā uz Baltijas valstīm. Ir tikai viena - impēriskā politika! Ja kāds no klātesošajiem regulāri studē krievu presi, tad viņš noteikti ir pamanījis, ka visu Krievijas Valsts domes frakciju uzskati par Baltijas valstīm kā tā sauktās tuvējās aizrobežas valstīm un to problēmām saskan. Un šie uzskati ir tādi, ka Krievijas ekonomiskais potenciāls ļauj tai dominēt visā bijušās PSRS teritorijā un ka Krievijas politikai šajā teritorijā ir jābūt organiskam iekšpolitikas turpinājumam. Un Krievijas intereses tur jāiezīmē skaidri un precīzi. Šīs intereses ir minēto teritoriju - tātad arī Latvijas - atkārtota integrācija Krievijas ietekmes sfērā, pakāpeniski nostiprinot un paplašinot Krievijas ekonomisko, kā arī informācijas, kultūras un valodas telpu. Citēju: "Krievijas ārpolitiskā kursa maiņa nav nejaušība, bet gan lielvalsts spēka, varenības un ģeopolitisko interešu skaidra apzināšanās. " Šie vārdi pieder nevis kādam žirinovskietim vai komunistam, bet Krievijas valdībā pārstāvētās un pie tā sauktās demokrātu nometnes pieskaitītās Šahraja partijas pārstāvim. Nav grūti saprast, ka Skrundas radiolokācijas stacijas funkcionēšana pēc formulas "4 + 18" Krieviju šobrīd interesē ne tik daudz kā amerikāņu raķešu uzraudzīšana, bet vairāk kā instruments, lai izdarītu politisku spiedienu uz Latviju, lai īstenotu iepriekš nosauktos mērķus. Šeit vietā ir jautājums: vai Ministru kabinetam ir kāds darbības plāns, lai ar politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem pretotos Krievijas ekspansijai? Piemēram, vai ir paredzēts kaut ko darīt, lai privatizācijas procesā Latvijas valsts īpašuma ievērojama daļa nenonāktu okupācijas armijas atvaļināto virsnieku rokās? Spriežot pēc valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas likuma, nav paredzēts darīt praktiski neko. Bet tas taču ir valsts drošības politikas pirmais jautājums, kam Latvijā piederēs īpašums. Par to, lūk, valdība negrib īpaši rūpēties, toties biedē mūs ar tankiem, ja nepiekritīsim līgumam par Skrundu. Bet nekādi tanki jau nebūs vajadzīgi, jo ar tādu valdību, kāda pašreiz ir mūsu valstī, Latvija tiks atdota bez neviena šāviena. Un nav ko šeit runāt par starptautisko atbalstu, ja neviena valsts Latvijai nav solījusi drošības garantijas līguma noslēgšanas gadījumā. Vēl vairāk - amerikāņi pat nenoliedz, ka militāra konflikta gadījumā Skrunda varētu būt viens no pirmajiem triecienobjektiem. Līdz ar to gatavība noslēgt šādu līgumu var radīt vienīgi neizpratni. Un pēdējais. Būdams tāpat kā mans kolēģis, visu mūsu kolēģis, Andris Saulīša kungs un cienījamais ārlietu ministra kungs Andrejevs pēc profesijas ārsts, es nevaru nerunāt par valdības klajo cinismu attiecībā uz vietējo iedzīvotāju sabendēto veselību un sakropļotajām dzīvēm. Es nezinu, cik cietsirdīgam ir jābūt valdības vadītājam, lai, aizbraucot uz Skrundu, vietējiem iedzīvotājiem pateiktu: "Es balsošu par "4 + 18"". Pēc būtības tas nozīmē, ka es balsošu par to, lai arī turpmāk dzimtu slimi bērni, par to, lai arī turpmāk būtu visu dzīve praktiski vienas ciešanas. Šāda nostāja jebkurā daudzmaz ciešamā valstī nebūtu palikusi bez sekām. Es aicinu balsot par frakcijas"Tēvzemei un brīvībai" un LNNK deputātu ierosināto lēmumprojektu. Paldies.