Godātā Saeima, dāmas un kungi! Es jau agrāk, atrazdamies šajā tribīnē, runāju, ka mums latviešu tautai ir joprojām brīvības cīņu laiks. Tas ir bijis visu šo gadu simteni, un sevišķi tas ir pastiprinājies, sākot ar 1940. gadu. Mēs visi skaidri zinām, ka joprojām tā armija, kura ienāca 1940. gadā, tā vēl nav izgājusi ārā, un, es vēl atgādināšu mūsu kolēģa Andra Saulīša vārdus, ka nevienu līgumu Krievija nav izpildījusi. Tā ka mēs varam naivi ticēt vai neticēt līgumiem šeit, taču šaubos, vai tiem būs noteicošā nozīme. Noteicošā nozīme būs mūsu garam un mūsu spēkam, kā mēs varēsim iestāties par savas tautas brīvību. Un, proti, mums grib uzlikt roku dzelžus tāpat kā Ručs uzlika krievu ģenerāļiem. Tā krievi mūsu tautai grib uzlikt roku dzelžus un padarīt legālu okupāciju. Un šeit nav runa, kā saka viens mūsu dzejnieks, par krekliem, bet ir runa par sirdsapziņām. Un varbūt pārfrazējot varētu teikt, ka šeit nav runa par Skrundu, šeit ir runa par tautas brīvību. Un es kā karavīrs, kas piedalījies cīņās, uzskatu, ka runa ir par Latvijas tautas brīvību, jo cīņa pret komunismu, cīņa pret mūsu Austrumu kaimiņu ir bijusi cīņa - nepārtraukta cīņa par latviešu tautas brīvību. Un es aicinu tautu un es aicinu deputātus ieklausīties un pārdomāt, vai šeit līgumi būs galvenais noteicējs. Tāpēc es vēl gribu teikt: esiet modri, mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās! Igauņi pateica, igauņu prezidents pateica, ka mēs paturam kā pēdējo ieroci cīņu līdz pēdējai asins lāsītei par savu tautu. Un mēs lai nebaidāmies pateikt to pašu, jo mūsu brīvība ir bijusi tikai caur cīņu. Neaizmirsīsim, ka šis ir brīvības cīņu laiks. Paldies.