Cienītie kolēģi! Vispirms gribu teikt, ka Saulīša kungs ir par daudz pazemīgs un ka viņš veidojas - varbūt lēni, bet labi - par politiķi. Esmu piedalījies kopš pagājušā gada agrā rudens šajās sarunās ar Krieviju, - ar saviem uzskatiem, ar savas frakcijas aizmuguri, ar zināmiem principiem, ar pagātnes pieredzi darīšanās ar Padomju Savienību dažādos līmeņos. Ja es neredzētu kaut kādu jēgu vispār sarunām, tad jau labāk runāt, nekā nerunāt nemaz. Tad droši vien tur neatrastos. Kā ar nākotni? Pašlaik grūti pateikt. Katram aspektam tādās sarunās tāpat kā valdības darbam ir zināma , varētu teikt, slepenība. Lai gan tas atklātums ir mazliet sasmērējies ar Gorbačova vārdu, bet katrā ziņā 1985. gadā tā arī zināmā mērā bija tāda maza revolūcija, ka sāka pēkšņi runāt par atklātumu. Bet nu arī mūsu Satversme, mūsu Kārtības rullis nosaka, ka šad un tad, bet ne pārāk bieži (un to es gribētu uzsvērt), tāpat kā mūsu komisijas, arī šis Augstais nams var nolemt, ka turpmākās debates būs aizklātas. Tā ka ārējā pasaule, kas ir ārpus šīs telpas, par to vairs nekā nezinās. Zināsim tikai mēs, deputāti. Arī līdz šim sarunas ir bijušas lielā mērā spekulāciju priekšmets presē. Šis tas ir, protams, vienmēr atklāts, sevišķi izteikti vienmēr uzstājies ir Krievijas delegācijas vadītājs. Man liekas, viņš ir brīvāk runājis un savus uzskatus izteicis brīvāk nekā mūsējie, bet vienmēr šis tas jau ir izgājis tautā, taču es personīgi apsveicu šīs debates. Tās ir līdz šim aizturētas, es neredzu nekāda iemesla, kāpēc lai tās būtu aizturētas, jo mēs esam vēlēti tautas pārstāvji un tauta ir nemierīga. Un ir daudz labāk, ja mēs par to varam runāt. Bet daži iepriekšējie runātāji - sevišķi Kreitusa kungs un Resnā kungs - par daudz aizrāvās ar to domu, ka šeit šīs debates ir galvenokārt, lai iespaidotu vēlētājus, pašvaldību vēlētājus, lai gan Dievs un viņi paši uz vietām zina, ka pašvaldībām ir ārkārtīgi daudz neatrisinātu vietējo jautājumu, kas ir risināmi, un mēs zinām, ko tas nozīmē, kā arī to risināšanai viņiem vajadzētu naudu, un tās viņiem nav. To vidū ir arī Skrundas iedzīvotāji, Kuldīgas rajons, utt. Tātad kaut kāds sakars tam ar pašvaldību vēlēšanām ir. Bet es gribu to pilnīgi, totāli, noraidīt, ka te mēs visu to runājam tikai tādēļ, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Es domāju, ka šīs debates ir ārkārtīgi nepieciešamas. Un, vēl joprojām mazliet ticēdams sarunu jēgai, es tomēr gribu pārdomām minēt dažas lietas. Apsvērumam. Pirmkārt, tas, ko jau pieminēja iepriekšējie runātāji. Ja mēs noslēdzam šo līgumu, nekonsultējoties ar igauņiem. Tie šķiet, varētu, tā pavirši skatoties, būt bijuši it kā cietāki nekā mēs, bet tomēr, ja mēs noslēdzam šo līgumu, tas nozīmē, ka tā būs pirmā reize, kad Latvija kopš 1939. gada 5. oktobra būs noslēgusi tāda veida līgumu, un lai nu Kreitusa kungs sevi nemāna ar kaut kādu zinātnisku pētīšanas jeb pētniecības centru Skrundā! Nu, to es atstāju jūsu pašu fantāzijai jeb izpratnei. Es domāju, ka tas ir mazliet ģeķīgi - runāt par Skrundas lokatoru kā kaut kādu zinātnes objektu. Tam netic paši krievi, piemēram. Bet mums ir jāapsver, ka tad, ja būs izgājis arī tas karaspēks, kas tagad ir Rīgā, kas tagad vēl ir citās vietās, piemēram, Bolderājā un Rīgas lidostā, un Lielvārdē, un Dobelē, tā tālāk, un tā tālāk, - kad tas būs aizgājis (un to mēs visi tiešām gribam) un nu mums būs šī bāze vai šis zinātnes centrs ar iedzīvotājiem, kuru skaits visumā (kopā ar piederīgajiem) varētu tuvoties, nu, es nezinu, pusotram tūkstotim vai diviem -, ka tas būs tas vienīgais, kas būs palicis. Mēs atkal kaut kādi "noliekam sāņus" Abreni un tās apgabalu, un tur nu ir tās stacionētās vienības, un Dievs vien zina vai paši krievi, kad tās no turienes aizies. Atceros mūsu delegācijas pagājušā gada augusta vizīti tur, Baltinavā, pie robežas. Kad mēs tur, mēģinājām noskaidrot Punduru stacijas atrašanās vietu, varētu tā teikt, tad dzirdējām vietējos iedzīvotājus, tāpat arī vietējā robežapsardzes bataljona komandieri, izsakām bažas sakarā ar Krievijas karaspēka vienībām, kas ir turpat pie Abrenes jeb Pitalovas, kā tagad to sauc, un arī tuvējā Pleskavā - un tā tālāk. Tā ka būtībā mēs kaut kādi "noliekam sānis" to domu, to faktu (kas nav savienojams ar 1920. gada 11. augusta Miera līgumu), ka tiešām mūsu pašu teritorijā vēl atrodas Krievijas karaspēks. Un kad tas aizies? Ej nu sazini! Tā ka tas ir tas otrs punkts, par ko mums ir jādomā, turpinot sarunas ar Krieviju. Tie ir vairāki punkti. Panteļējeva kungs minēja, ka mums ir nepieciešams līgums. Te nu atkal ir pretarguments. Es tagad vēl nemaz neapgalvoju, ka mums nevajadzētu līgumu - bet, teiksim, kāpēc? 1949. gada Ženēvas konvencija noteica, ka okupantam ir, protams, jāizvācas no okupētās teritorijas. Liktos: pavisam vienkārši! Otrkārt, tā ir tā pati Konvencija, tikai savādā kārtā šķiet, ka mūsu dienās tā neattiecas uz Latviju. Bet Konvencija tomēr ir. Es jau nezinu, varbūt tā ir kaut kādi jāgroza un jāsaka - neattiecas uz Baltijas valstīm, bet citādi - jā. Un tā pati Konvencija, protams, nosaka, ka tad, ja valsts ir okupēta, nedrīkst, piemēram, pārvietot iedzīvotājus - un tā tālāk, un tā tālāk. Viss, kas ar to ir saistīts. Tad vēl mums ir jau pieminētie Helsinku Drošības un sadarbības konferences pamudinājums Krievijai izvākt savus bruņotos spēkus bez jebkādu saistību pieprasīšanas, un arī ANO rezolūcijas šajā jautājumā, un liktos, ka, patiesību sakot, mums nevajadzētu nekādu tādu līgumu. Tā ir atbilde Panteļējeva kunga it kā tādam izmisīgam teicienam: jā, bet ko tad, ja mēs to tagad nenoslēdzam? Bet vispirms būtu jāapsver visi šie starptautiskie dokumenti. Un mēs neesam gluži vieni paši, ir taču starptautiskās organizācijas, kuras ir to pieprasījušas (un vairākkārt), un arī pati Krievija ir piekritusi, ieskaitot Borisu Jeļcinu. Tā ka ir visi šie nenoskaidrotie punkti, un tie kaut kur "karājas gaisā". Tā ka vismaz tie ir jāapsver arī mūsu valdībai. Man jau labāk būtu paticis, ja mūsu delegācija būtu tieši Saeimas delegācija, bet tā nu toreiz tika nolemts, ka šī delegācija pārstāv valdību, tātad visumā, ja mēs adresējam šai delegācijai kādas rezolūcijas vai lēmumus, jāņem vērā, ka, protams, tā pareizā adrese ir valdības adrese. Paldies par uzmanību.