Godātie kolēģi! Es atvainojos, ka es neesmu politiķis, es esmu vienkāršs ārsts. Mēģināšu runāt kā cilvēks, kas cenšas domāt. Jo diemžēl manā iepriekšējā darbā bija vajadzīgs domāt, jo bija jānosaka diagnoze un uzreiz turpmākajās stundās varēja redzēt, vai to ir vai nav taisnība. Tātad pirmais. Kas attiecas uz Krieviju. Es esmu pieradis ticēt tam, ko es kādreiz esmu piedzīvojis, vai kas vēsturē ir pierakstīts. Gribu lūgt klātesošos, lai kāds pierāda pretējo manam tēvam. Viņš, izcietis visus tos lēģerus teica, ka nav vēl bijis tāda precedenta, ka Krievija ir izpildījusi to, ko ir solījusi. Tas ir punkts numur viens. Es labprāt lūgtu, lai kāds tiešām man atnāk un parāda kaut vai vienu līgumu, ko Krievija ir izpildījusi. Precedentu, lai man rastos kaut mazākais graudiņš šīs ticības. Latvijas vēsturi, es domāju, labāk zina tie, kas māca šo vēsturi, bet tā ir iznācis, ka arī man kā amatierim, ir bijušas kādas intereses par savu izcelšanos, par savu tēvu un par tautas dzīvi valsts formēšanās stadijā. Mēs zinām, kā Latvija tapa. Strēlnieki to izcīnīja un tad, kad Krievijā bija totālas jukas (toreiz tā bija boļševiku Krievija), tad krievi to līgumu parakstīja. Toreiz arī daudz strīdējās, kāda būs robeža, bet toreiz bija skaidrs - vienā pusē spēks, otrā pusē spēks, un kādu laiku šis līgums darbojas. Pienāca 30. gadu nogale. Atkal starptautiska situācija, krīze, pasaules intereses, arī sociālie apstākļi sāka samilzt, 30. gadu (1936., 1937. gadu) vidus krīze arī sāka atspoguļoties un tad, protams, tika pieņemts lēmums. Es nezinu detalizēti, kā tas tika izdarīts, bet skaidrs ir viens: Latvijā tad nebija parlamenta, bija vadonis un cilvēki uzticējās vadonim. Un vadonis izlēma, ka tā tautai būs labāk. Un 1939. gadā tika nodibinātas bāzes. Krievu bāzes. Mēs tagad apelējam pie saviem draugiem - pie Skandināvijas apelējam, pie citām valstīm, bet mums pirmām kārtām ir jāpasaka, ka Helsinki tika bombardēti tieši no šīm bāzēm. Tātad tas ir punkts numur viens. Mēs nevaram zināt kā to lokatoru izmantos, kādās interesēs to izmantos. Varbūt to izmantos kaut kādā ... Es nezinu, neviens mums nedz kādreiz skaidros, nedz arī lūgs, kā to visu darīs. Vienkārši, ko gribēs to darīs, vai mēs esam līdzatbildīgi, vai mēs neesam līdzatbildīgi par to, kas notiek mūsu zemē un caur mūsu zemi. Es domāju, ka arī vēsturnieki var pierādīt, ka faktiski ar to, ka tika izveidotas kara bāzes, ar to jau arī Latvijas neatkarība kā tāda pārstāja eksistēt. Vairs nebija nopietni uzsākt kaut kādu cīņu, jo nu galu galā tā situācija ir tāda, ka, ja jau pretinieks ir tavā guļamistabā nu un tagad viņu it kā dzen, bet tad atkal prasa - kāpēc tu viņu laidi tajā guļamistabā? Un tas jau viss kļūst tā ļoti amizanti. Un nepārliecinoši. To, ka jebkurā gadījumā var pārsviest ļoti lielus spēkus - 100, 200, 300, 500 kilometru attālumā mēs to ļoti labi novērojām, mēs redzējām tagadējās tehnikas attīstību kaut vai karā, tur, kur var ļoti lielus kontinentus ātri pārsviest. Bēdīgi slavenais incidents ar Vidzemes priekšpilsētu mums rādīja, ka pirmais arguments pie kā ķērās ir desantu divīzijas. Un visiem uzreiz kļuva skaidrs, ka šī dziesma par dzeltenajām lapām - par izpletņu lēcējiem divu stundu laikā var kļūt Latvijai par realitāti. Es domāju, tie visi ir tādi sekundāri jautājumi, un te varētu runāt un stāstīt, un kārtot šīs lietas, bet ir vēl viens tāds interesants aspekts, kas šajā visā garajā dialogā diemžēl sāk kaut kur pazust. Un tā, es domāju, ir mūsu visu zināmā mērā atbildība un mūsu visu ceļš uz to Latviju, kādu mēs redzam. Es gribu teikt, ka šodien ir samērā vēsturiska diena, šodien ir 3. marts; kā jūs zināt, šodien ir arī ir zināma jubileja notikumiem, kas risinājās nesenā pagātnē, kad vienā Baltijas valstī, vienā Baltijas republikā PSRS sastāvā, tika veikts PSRS iedzīvotāju referendums. Vai šī valsts drīkst atdalīties? Es toreiz biju Vācijā, Minhenē, tieši radio "Brīvā Eiropa" un sekoju, kā tas viss notika un kā amerikāņu kolēģi, kas tur konsultēja radio "Brīvā Eiropa" uztraucās. Viņi teica: "Jā, noteikti ir vajadzīgs tāds referendums. Man liekas, ka lietuvieši jau bija veikusi to, ka tam tā ir jābūt. Un mani argumenti. Es teicu, ka tas ir nepieņemami, vienā okupētā valstī veikt kaut kādu referendumu, ka tas ir nesaprotami, neizskaidrojami; toreiz tas viss likās tā smieklīgi, nu jā, vajadzīgs un cauri. Un, protams, tas viss izdevās, un mēs to izmantojām, bet tas viss ir nekorekti. Tas viss ir nekorekti un tas viss krājās, krājās, un arī tiem cilvēkiem, kas toreiz piedalījās, netika teikta patiesība. Šodien viņi stāv laukumā, viņi izsaka savas bažas, un arī viņiem ir zināma taisnība, jo mēs viņus toreiz mānījām. Es tikai gribu teikt to, ka tāda pati situācija sāk veidoties arī ar šīm bāzēm. Faktiski man rada izbrīnu, ka situāciju varētu raksturot varbūt šādi, tādā naivā diletanta izpratnē, tad, kad mums ir izdevīgi, mēs runājam par Latvijas Republiku, tās likumiem un pārmantojamību, bet tikko tas mums nav izdevīgi, vai vajag risināt savas savtīgās intereses, tā mēs piekopjam gluži normālu parlamentāru ceļu, it kā mēs būtu no PSRS atdalījusies daļa un esam tagad otra republika, tās mantotāja. Šeit arī ir tā robežšķirtne, kas parādās šajā domāšanā un arī tālākā rīcībā. Es domāju, ka šis divkosīgais ceļš tuvā nākotnē vairs nebūs iespējams. Vēl jo vairāk, ir skaidri un gaiši jāvienojas, kā mēs šo armiju saucam un kādu statusu mēs tai piešķiram. Diemžēl no 1987. gada, kad mūs vēl ar pipkām dzenāja pie Brīvības pieminekļa, ir pagājis zināms laiks un mēs redzam, kāda ir bijusi uzskatu evolūcija. No tīri ekonomiskām tiesībām līdz politiskām tiesībām. Bija tāds brīdis, kad Vulfsona kungs ļoti adekvāti pierādīja, ka mūsu valsts ir okupēta. It kā Maskava to esot atzinusi, Gorbačova kungs izteicies, ka tā esot okupēta teritorija. Un tas viss arī laika kontekstā pazuda, es un mani apkārtējie cilvēki, un es arī sāku domāt, ka mums bija tāda pārliecība, ka tik tiešām, bija tāda pārliecība, ka mēs esam okupēta valsts. Ka okupācijas karaspēks ir tieši tas, kas uzturēja šo režīmu. Šodien, strādājot Saeimā, es saprotu, ka to zinu es, to zina mana sieva, bērni, to zina mans tēvs, mani radi un visi citi. Priekš pasaules mēs neesam nekāda okupēta teritorija. Priekš pasaules mēs esam viena no PSRS atdalījusies guberņa, turklāt pēc PSRS likumiem, un kur cars Boriss dāvājis brīvlaišanas tiesības, kaut kas līdzīgs 1905. gada Somijas guberņai, vai kaut kas tāds. Un ka šī armija nav nekāda okupācijas armija, bet tas ir vienkārši svešs karaspēks. Nu kaut kas līdzīgs kā amerikāņi Filipīnās. Es teiktu - labrīt! Vai nu es guļu vai kāds cits guļ, vai kaut kas notiek? Nu tad beigsim izlikties. Es saprotu, ka profesionāļiem ir ļoti labi izlikties, bet man kā lauku ārstam ir ļoti grūti. Es sāku putroties sevī, sāku nesaprast, kas tad te notiek galu galā? Ja tas ir okupācijas karaspēks, tad ir vajadzīgs okupācijas karaspēka statuss, un par to jautājumu ir arī jārunā. Es domāju, visas valstis, kas runāja par okupācijas karaspēku, - pirmā bija Austrija, kā jūs zināt, - nu, protams, dažādi ir šie likteņi, bet šīs valstis panāca savu. Šis okupācijas karaspēks ir atstājis šo valstu teritorijas. Ja mēs tagad pieņemam šo līgumu, tad faktiski okupācija tiek legalizēta. Un neviens man nepierādīs pretējo. Okupācija tiek legalizēta. Uz kāda līguma vai spēka pamata jūs varat, teiksim, iebilst Krievijai? Nu pašu elemetārāko. Viņi paņems un nometīs uz Skrundu 15 000 desanta divīziju. Es runāju galīgas muļķības, bet nu tomēr. Viņi kaut kā to visu lietu pamatos. Un atradīsies tikai Skrundas teritorijā. Un vēl viena lieta. Ja kāds domā, ka pēc līguma noslēgšanas kāds runās ar tādu antiņu". Man kāds kolēģis teica, ka mēs šodien esam tādi kā antiņi, bet neesam vairs trešie tēva dēli. Es domāju, ka mums ir jāizvērš tas iesāktais darbs, ko saglabāja trimda, ko veica trimdas latvieši, ko atmodas periodā mēs tā pilnīgi perfekti labi nespējām pierādīt. Mums tas ir jāattīsta caur programmu "Latvijas tēls", caur vēsturiskām izziņām, caur visu ir jāpierāda. Un jālūdz varbūt palīgā kaimiņi - igauņi, lietuvieši. Jāgriežas varbūt pie baltkrieviem. Ir jāgriežas varbūt pie ukraiņiem šadā situācijā. Varbūt tik tiešām var skatīties kaut kādu reģionālu politiku tālāk. Un tad šo jautājumu risināt. Nobeigumā es gribu pateikt tēzi, ka vēl nav bijis tāda vēsturiska precedenta, kad Krievija ir turējusi vārdu. Paldies par uzmanību.