Augsti godāto priekšsēdētāj! Prezidij, cienījamie kolēģi! Es, kā strādājošs zinātnē, fizikā, arī esmu bijis saistīts ar šo problēmu no tīri zinātniska viedokļa un tādēļ gribu mazliet tuvāk pakavēties nevis pie šiem starptautiskajiem aspektiem, bet pie mūsu vietējās dzīves un nedaudz analizēt šo dokumentu nr. 210, kurš mums tika izdalīts pirms dažām sēdēm, tas ir, runāšu par Kuldīgas rajona Skrundas pagasta Tautas deputātu padomes veidlapu, un tur ir vairāku pagastu atklātās sesijas lēmums, kurš tika mums izdalīts. Tātad vispirms ir skaidrs, ka no starptautiskā viedokļa šis objekts ir pietiekami pazīstams un ir pietiekami labi izanalizēta šā objekta iespējamā ietekme uz cilvēku veselību un vidi, un tādēļ šī nostāja, ka starptautiskā iejaukšanās jeb līdzdalība šā objekta tālākajā darbībā būtu ļoti nepieciešama un svarīga, un varbūt pat zināmā mērā (kā jau iepriekšējais runātājs atzīmēja) noņemtu šo psiholoģisko spriedzi un kaut kādā ziņā atrisinātu veselības jautājumus, pat nemainot situāciju, ir ļoti laba. Tālāk. Vai ir vai nav vajadzīgs līgums un ko mēs varam panākt ar līgumu un bez līguma? Mana viennozīmīga nostāja ir, ka līgums ir vajadzīgs - un ir vajadzīgs tāds, kādu pašreiz apspriežam. Kādēļ? Tādēļ, ka, ja šajā gadījumā parādās šī nepiekāpība, nu, teiksim, tāda zināmā mērā varbūt arī spītība, tad acīmredzot ir sagaidāms tas pats, un arvien oficiālāk, par ko jau brīdināja mans kolēģis Indulis Bērziņš, ka Krievijas puse savu nostāju var mainīt, un visādā ziņā neviens nešaubās (un es, tālāk analizējot šo dokumentu, arī parādīšu, ka pat vietējie iedzīvotāji nešaubās), ka šā objekta darbība Latvijā vēl turpināsies vairākus gadus, un šis termiņš - četri gadi darbībā un pēc tam 18 mēnešu ilga nojaukšana - ir minimālais, ko var panākt, nenoslēdzot līgumu. Nenoslēdzot līgumu, tas var būt garāks, un tas var būt saistīts ne tikai ar to, ka tas ir garāks, bet saistīts ar vēl vienu blakus momentu - ar blakus momentu, ka tiek pārskatīts arī šīs armijas izvešanas pēdējais termiņš - šā gada 31. augusts. Un līdz ar to iznāk paradokss. Es gribu nolasīt šīs apvienoto pagastu atklātās sesijas pirmo punktu: Skrundas radiolokatora stacijas, tātad objekta ar kaitīgu ietekmi uz cilvēku veselību un apkārtējo vidi, kā Krievijas militārās bāzes turpmākā darbība Latvijas teritorijā vairs nav pieļaujama un izbeidzama līdz ar Krievijas armijas izvešanu no Latvijas teritorijas. Redziet, te iznāk tas paradokss, ka Krievija var šo punktu viegli izpildīt, neizvedot armiju 31. augustā, bet izvedot pēc pieciem vai sešiem gadiem, un punkts būs izpildīts. Punkts ir izpildīts, bet mēs nonākam daudz sliktākā situācijā, nekā noslēdzot līgumu, kurā ir noteikts šis termiņš - 31. augusts. Tālāk. Gribu paanalizēt nākamos punktus. Nākamajos punktos (es tos nelasīšu) ir pamatā problēmas, kuras tiešām radījis šis objekts un kuras arī atklājās pagājušās sestdienas konferencē, kuru organizēja "Latvijas ceļš", - ka šeit tiešām ir radīti zināmi, zināmā mērā pat ievērojami zaudējumi šiem pagastiem tīri finansiāli, un tos vajadzētu kompensēt. Gan izglītības, gan veselības, gan dabas resursu atjaunošanas jomā, - tie visi ir finansiāli jautājumi. Tos atrisināt var - nu, kaut vai ne visus, bet daudz labāk atrisināt tos var tikai tad, ja līgums ir noslēgts. Pašreiz, protams, Latvija par šā objekta darbību neko nesaņem. Neko! Ja noslēdz līgumu, tad vismaz kaut ko saņems. Vairāk vai mazāk - tas, protams, ir apspriežams jautājums; protams, vēlams, lai būtu vairāk, un, ja tās finanses tiks saņemtas, tad, protams, tās varēs lietot galvenokārt tieši šo vietējo, pagastu problēmu risināšanai, un tas droši vien tā notiks. Vēl īpatnējāks ir trešais punkts, ka vajag pieprasīt iekļaut šī lokatora saldēšanas iekārtās izmantot freona daudzumu Krievijas puses lietojamos daudzumos atbilstoši Monreālas protokolam. Un šeit ir viena nianse: acīmredzot ir skaidri redzams, ka vietējie iedzīvotāji jau pilnīgi skaidri saprot, ka šis objekts eksistēs pēc 31. augusta, jo saskaņā ar Monreālas protokolu kaut kādi ierobežojumi freona izmantošanā sākās tikai ar 1991. gada 1. janvāri, tātad ir skaidrs, ka cilvēki jau saprot, ka tā lieta turpināsies, un tad mums vienīgi ir jāizvēlas, vai mēs to turpinām, šādi nevienojušies, kas draud, manā uztverē, ar daudz lielākām briesmām nekā tad, ja esam vienojušies, jo, ja jau mēs esam vienojušies saprātīga līguma robežās (un es uzskatu, ka tie momenti, kas šeit ir izspriežami, ir saprātīgi, jo citādi var sanākt vēl sliktāk), tad mēs to visu varam panākt. Un te tālāk atkal seko jautājumi par visāda veida ekoloģiskām ekspertīzēm, rekultivāciju un tā tālāk, kas visi atkal ir finansiāli jautājumi. Un atkal mēs varam atrisināt šos finansiālos jautājumus daudz vieglāk, ja līgums ir noslēgts, jo tad mēs varam paredzēt tomēr kaut kādu finansiālu ieguvumu no tā. Nobeigumā jāsaka, ka es saprotu, ka visu šo pagastu vadītāji tiešām grib, lai ar demokrātiskiem līdzekļiem šo jautājumu risinātu, un demokrātiski līdzekļi tomēr ir līgumu slēgšana, nevis līgumu neslēgšana. Un tātad es domāju, ka mēs arī izpildīsim šo pagastu priekšsēdētāju (kuri diemžēl šo dokumentu neviens nav parakstījuši, mēs gan esam pieraduši ar parakstītiem dokumentiem strādāt; es nezinu, vai tad visi šo pagastu priekšsēdētāji to atbalsta, nu, lai tā būtu, ka viņi to visu atbalsta) vēlmi tiešām risināt šo jautājumu ar demokrātiskiem paņēmieniem, un demokrātisks paņēmiens ir līguma noslēgšana. Paldies par uzmanību.