Godātie deputāti! Šeit jau tika izteiks jautājuma formā, vai "Tēvzemei un brīvībai" grib, lai šo četru piedāvāto gadu vietā būtu pieci gadi. Mūsu pozīcija ir pavisam cita. Kur ir garantijas, ka šie noslēgtie četri gadi nepārvērtīsies par kādiem deviņiem vai četrpadsmit un tā tālāk (zinot Krievijas ārpolitikas tradīcijas un arī pašreizējās Krievijas varas nestabilitāti un tieksmi nepārtraukti mainīt savu viedokli daudzos būtiskos jautājumos)? Kas attiecas uz publikāciju avīzē, kur ir divi nolīguma projekti, tad Jānis Straume, cik es dzirdēju, izvirzīja jautājumu, vai tie ir autentiski avoti vai nav, vai valdība var apstiprināt, kā tas ir īstenībā. Protams, mēs nezinām, vai tas tā tiešām ir. Attiecībā uz šo objektu vienkārši tās pārdomas, kas jau daudzkārt izteiktas. Protams, šis 31. augusts, arī zinot attīstību Igaunijā (Igaunijas - Krievijas sarunas ir visai problemātiskas), - tas nekur oficiāli nav apstiprināts, tas var daudzkārt mainīties, un šis projekts ir tapis, kā redzams, pirms vesela mēneša, tomēr paliek neatbildēta vesela virkne jautājumu. Protams, politiķi var savstarpēji vienoties, bet es atkal domāju par to, kāda ir Skrundas iedzīvotāju reakcija, kuru pirms nedēļām divām gan dažu Saeimas frakciju pārstāvji, gan arī valdības pārstāvji, ieskaitot Ministru prezidentu, varēja novērot. Skrundas kultūras namā bija pulcējušies ne tikai sešu apkārtējo pagastu deputāti, bet arī visai daudzi vietējie iedzīvotāji, to skaitā vairāki ārsti, vairāku vietējo skolu direktori, un viņu vērtējums - pat bez visādām politiskām kategorijām - šāda objekta saglabāšanai bija negatīvs, vēl jo vairāk, ja šī saglabāšana notiktu ar Latvijas valdības piekrišanu. Jā, cilvēki cieš no šīs situācijas, un ir pilnīgi vienalga, vai kāda starptautiska ekspertīze ir apstiprinājusi, ka šis objekts ir kaitīgs vai nav, jo cilvēku pašsajūta ir slikta, un, kā es atceros, viens no klātesošajiem ārstiem arī izteica izbrīnu, kādēļ tie fakti, kurus viņš jau 1991. gadā bija savācis par šīs Skrundas radiolokācijas stacijas iedarbību uz cilvēku veselību, netiek izmantoti pašreizējās sarunās ar Krieviju. Vēl jo vairāk tādēļ, kaut arī trīs gadi ir garām, nav iemeslu domāt, ka šo trīs gadu laikā cilvēku veselība būtu īpaši uzlabojusies, nevis pasliktinājusies. Protams, pavisam citādāka attieksme ir Krievijas armijas objekta esošajiem virsniekiem. Es tiešām šeit ar zināmu humoru pavēstīju to, ka tajā vakarā Skrundā mēs, neliela cilvēku grupa, piebraucām pie Skrundas radiolokācijas stacijas un, kā par brīnumu, tikām tur iekšā, vismaz tajā daļā, kas neskaitās sevišķi slepena, un es jautāju šim apakšpulkvedim Gromovam, kuru mums stādīja priekšā kā šīs bāzes priekšnieka vietnieku, cik ilgi viņš ir šajā daļā un kā viņš jūtas. Viņš ļoti mierīgi pavēstīja, ka viņš tajā daļā esot piecus gadus un jūtoties ļoti labi, un ka piecu gadu laikā viņam tikai uzmetusies viena pumpa uz lūpas, nekādas citas kaitīgas pazīmes viņš pie savas veselības neesot pamanījis. Var jau būt, ka tie cilvēki, kuri uztver šīs bāzes atrašanos Latvijā kā ārkārtīgi pozitīvu faktu, arī nejūt nekādu kaitīgu iedarbību uz savu veselību. Es neesmu ārsts, un es vienkārši varu teikt, ka viedokļi var būt dažādi, un krievi teiks, ka viņi jūtas brīnišķīgi un ka šī bāze ir ārkārtīgi laba veselībai, bet vietējie cilvēki tā nedomā, galīgi nedomā! Es uzskatu, ka Latvijas valdības delegācija varētu izmantot arī šos faktus, kas tur tiešām ir apkopoti nopietnā veidā (kaut arī par 1991. gadu, nevis par 1994. gadu), kā pierādījumu tam, ka cilvēki nejūtas pārāk labi. Vēl jo vairāk, - šis vispārzināmais fakts, kas nāk no Latvijas valsts statistikas par 1992. gadu, - par zīdaiņu mirstību vecumā līdz vienam gadam. Caurmērā Latvijā šī mirstība ir 10-15 jaundzimušie no 10 000, Kuldīgas apriņķī turpretim 44, šis rādītājs ir daudzkārt augstāks. Arī šis fakts ir izmantojams. Kas attiecas uz šā objekta nozīmi kara gadījumā, es vienkārši gribu atgādināt to epizodi, kuru redzēja visi Latvijas delegācijas pārstāvji Amerikā šā mēneša sākumā, kad mēs bijām ASV Valsts departamentā. Vienā no šīm sarunām bija pieaicināta klāt persona, kuru stādīja priekšā kā ASV izlūkdienesta ekspertu. Uz manu jautājumu, vai Skrundas objekts nevar būt par primāru triecienobjektu kara gadījumā, šis kungs, kurš šai sarunā nepavisam nebija galvenā persona, bez īpašas apdomāšanās pateica: jā! Sarunas vadītāji - tie bija Oksmena un Veršbova kungi, kas vadīja šo sarunu ar Latvijas delegāciju, - visai steidzīgi to noliedza un pavērsa sarunu pilnīgi pretējā virzienā. Kaut gan amerikāņi runāja ļoti saskaņoti ar mums, šī epizode katrā ziņā nebija plānota un atstāja visai nepatīkamu iespaidu. Savukārt tajā pašā dienā pēc pusdienas, kad notika saruna jau Baltajā namā ar citu Amerikas padomnieku grupu, viens no šiem cilvēkiem paziņoja, ka pusdienu laikā ir sazinājies ar ASV Aizsardzības ministriju un tur viņam pateikts, ka jautājums par to, vai Skrunda ir trieciena objekts un ir starp primāriem trieciena objektiem kara gadījumā, skaitās tāds jautājums, kuru Latvijas pusei izpaust nevar un kuru Savienotajās Valstīs zina daži cilvēki. Tātad loģiski, ka šis objekts visticamāk ir šādu triecienobjektu skaitā, kaut arī tūlīt, protams, jāpiebilst, ka mums nav pagaidām īpaša iemesla domāt, ka Savienotās Valstis alktu dot triecienu Krievijai pirmās vai ka šāda situācija ir reāla. Tomēr, zinot vispārējo spēku pārbīdi pasaulē un ārkārtīgi nenoteikto situāciju, šeit nepavisam nav runa par varbūtēju sadursmi starp Ameriku un Krieviju, bet par jebkura veida sadursmi, kas var rasties iepriekš neprognozējamā veidā un tieši šo turpmāko četru gadu laikā. Tālāk. Jautājums: kas notiks pēc četriem gadiem? Labi. Šobrīd Krievija negrib šo objektu turpmāko funkcionēšanu izbeigt, norādot dažādus - īstus vai neīstus - iemeslus. Jautājums: vai pēc četriem gadiem Krievijā nebūs sagatavoti vēl 10 vai 15 iemesli šā objekta turpmākas funkcionēšanas pagarināšanai? Uz to šobrīd Latvijā neviens precīzi atbildēt nevar, jo pilnīgi jauna objekta radīšanai Krievijai, pēc Amerikas ekspertu viedokļa, vajag 8-12 gadus, tā ka tikai tajā gadījumā, ja viņi šāda objekta aizstājēju jau gatavo pašlaik, šie četri gadi ir daudzmaz reāli un nopietni. Pretējā gadījumā pēc četriem gadiem viņi prasīs pagarināt šāda objekta funkcionēšanu vēl uz nenoteiktu gadu skaitu. Nepavisam, protams, nav garantijas, vai Krievijas valdība, kura pašlaik runā ar Latviju no Krievijas puses, - kāda būs šī valdība pēc četriem gadiem. To, protams, nevar prognozēt neviena frakcija, ne valdība, ne opozīcija. Un kāda būs šī reālā situācija, ja būs šis dokuments par to, ka šī bāze atrodas šeit legāli, nevis tādēļ, ka Krievijā vienkārši ir zināms spēks un spiediens neievērot to, ko Latvija prasa? Tā, manuprāt, ir mazliet cita situācija. Vai nebūs arī tā, ka, ja piekrītam šiem četriem gadiem un vēl pusotru gadu ilgai demontāžai, Rietumu lielvalsts, kura šeit pilda starpniecības funkciju starp Rīgu un Maskavu, atviegloti uzelpos un teiks tā: vismaz uz piecarpus gadiem šī problēma ir no mūsu kakla nost, un pēc piecarpus gadiem arī skatīsimies, kas tad šeit par šo laiku ir noticis. Baidos, ka tā tiešām var izrādīties. Vēl viens jautājums: vai Latvijas valdība saskaņo un kādā veidā saskaņo savu viedokli šajās sarunās ar Igaunijas valdību, kurai situācija ir mazliet cita? Vai lielāku panākumu gūšanai nebūtu vēlams arī turpmāk tomēr ievērot šajās sarunās kaut kādu zināmu sinhroniskumu Baltijas valstu pozīcijās attiecībā pret Krieviju? Tālāk. Paskatīsimies, kāda ir situācija ar šiem karavīriem un militāro personālu, kas paliks šai bāzē! Protams, nav būtiski, vai šo cilvēku skaits būs par simt vai par divsimt cilvēkiem lielāks, tomēr, zinot līdzšinējo Krievijas armijas atrašanās praksi Latvijā, var prognozēt, ka šo četru gadu laikā ir iespējamas dažādas provokācijas ar Krievijas armijas virsniekiem vai citām personām, gan pie šīs daļas, gan Skrundā, gan kādā citā tuvākajā apdzīvotajā vietā, un, ja kāds negadījums - kaut vai uz tīri sadzīviskas bāzes - būs atgadījies, kur kādam šim krievu armijas kontingenta karavīram vai virsniekam gadīsies kāda trauma vai, nedod Dievs, kaut kas ļaunāks, vai tas nebūs pietiekams iegansts apvainot Latviju un Latvijas valdību jau noslēgtu līgumu nepildīšanā un ievest Latvijā papildu kontingentu? Šādi piemēri Latvijas vēsturē diemžēl jau ir bijuši. Un ar ko tas viss var beigties? Protams, jā, Rietumu pozīcija ir skaidra visos tajos formulējumos, kurus es pats personīgi dzirdēju gan Stokholmā, gan Vašingtonā. Skanēja cauri viena doma, ka Latvijai tas ir izdevīgs darījums un ka Latvijai nevajag palaist garām šo situāciju, jo Krievija jau tā mums ir ļoti nākusi pretī no tā, ko viņi iepriekš gribēja un prasīja. Es visur redzu, ka tiek prasīts kompromiss no Latvijas puses, bet man tomēr nav īsti skaidrs, kur šie paši Krievijas kompromisi tajā reālajā situācijā, kurā mēs esam nostādīti, un vai Latvijas delegācija un Latvijas valdība šos reālos kompromisus no Krievijas puses pretī ir prasījusi? Ja jau Krievijai šis Skrundas lokators ir tik ārkārtīgi dārgs, tad par to pretī ir jāprasa dārga cena, un ar šo dārgo cenu es domāju nepavisam ne to diskusiju par 2 miljoniem dolāru vai 200 miljoniem, vai 400 miljoniem. Naudas izteiksmē tas ir pavisam cits jautājums, un arī tas, dabiski, ir jārisina, un, godīgi sakot, protams, maza nauda šajā situācijā ir labāka nekā nekāda, bet es runāju par pavisam citiem kompromisiem, proti, par to, ka Krievija armijas izvešanas aizsegā pilnīgi atbīda otrā plānā jautājumu par to, ka daudzas karaspēka daļas faktiski tiek izformētas, sevišķi tas attiecas nevis uz karavīriem, bet uz virsniekiem, un atvaļināto virsnieku skaits, kurš pēckara gados Latvijā jau tā ir bijis milzīgs, palielinās, un, protams, mums nav vienaldzīgs, kāds būs šo personu tālākais jautājums. Jo kas gan būtu noticis, ja pēc 1945. gada vācu nacistu okupācija Francijā vai Polijā būtu izbeigta, izvedot vācu karavīrus, bet vācu virsniekiem atvaļinoties un kļūstot par šīs zemes privātpersonām ar pretenzijām uz privātīpašnieku statusu un daudz ko citu? Kā uz to skatītos Francija, kā uz to skatītos Polija vai kāda cita Eiropas valsts? Jā, šeit ir viena būtiska iebilde: tas bija toreiz, sen, un Vācija bija karu zaudējusi; Krievija nav karu zaudējusi, un tādēļ tā it kā var atļauties daudz ko vairāk, - tādu zemtekstu es saklausīju viena vai otra Rietumu politiķa vai eksperta faktiskajā nostājā. Viņi negrib šajā jautājumā iejaukties, bet mums par to ir jārunā, pat ja šobrīd Krievija nav gatava nekādi uz šo jautājumu atbildēt, jo šīs personas pretendē Latvijā būt par privātīpašniekiem, tādas tās arī ir, un bez visas kaitīgās ietekmes uz Latvijas iekšpolitisko dzīvi, jo, kā zināms, kam ir nauda un kam ir saimnieciskā ietekme, tas agri vai vēlu ietekmē arī politisko dzīvi, nebūdams ne deputāts, ne ministrs. Ļoti būtiska ir arī tā situācija, kāda veidojas tautas psiholoģijā, tieši šajā sarežģītajā reformu posmā pārejot uz tirgus ekonomiku, uz brīvām cenām, uz daudz ko citu, pie kā cilvēkiem, it sevišķi vecākās paaudzes cilvēkiem un trūcīgiem cilvēkiem, ir grūti pierast, un šī situācija ir vienkārša un viņi to saprot tā, ka personas, kuras agrāk pārstāvēja Krievijas okupācijas militāro varu Latvijā, tagad vienkārši kļūst par šīs okupācijas varas ekonomiskajiem pārstāvjiem, un grūti ir šeit pateikt kaut ko pretī. Jā, tādi ir reālie fakti, un šos cilvēkus, šos bijušos krievu ģenerāļus vai pulkvežus, šeit neviens neuztver kā ārzemju kapitālistus šā vārda normālā nozīmē. Tātad bez visas ekonomiskās un stratēģiskās nozīmes ir nozīme arī tam, ka daudziem cilvēkiem, it sevišķi trūcīgajai sabiedrības daļai, tiek radīta ļoti nelabvēlīga psiholoģiska attieksme pret jebkādām ekonomiskām reformām, kas ir vērstas tirgus ekonomikas virzienā, un par to es iesaku padomāt arī valdošajai koalīcijai un valdībai, ja tā grib veikt šīs reformas un grib tās veikt kaut kādā pārskatāmā laika posmā, nevis 50 vai 100 gadu laikā. Otrs jautājums. Droši vien arī no Krievijas puses mēs nevaram sagaidīt kaut kādu ātru un brīnumainu pretimnākšanu, bet par to ir jārunā kā par cenu šā Skrundas objekta jautājumā. Tās ir Latvijas robežas ar Krieviju, kas ir noteiktas 1920. gada miera līgumā, saskaņā ar kuru Abrenes apriņķa daļa pieder Latvijas pusei. Dabiski, ka Krievija šobrīd nav gatava, kā saka, mēneša vai dažu mēnešu laikā šo jautājumu atrisināt, bet Latvijas delegācijai un Latvijas valdībai gan būtu jārunā par to, ka vismaz kaut kāda pārejas perioda laikā šis jautājums par Abreni būtu jārisina, ja reiz Krievija grib panākt Latvijas pretimnākšanu Skrundas jautājumā. Vēl viens jautājums. Beidzot savu runu, es gribu teikt, ka arī mūsu frakcija neuzskata, ka Latvijai būtu jāizbeidz sarunas ar Krieviju par šo jautājumu. Nē, sarunas ir jāturpina, bet sarunās jāizvirza arī tādas prasības, par kurām varbūt līdz šim nav runāts un kuru risināšanu Latvija un Latvijas sabiedrība gaida. Paldies par uzmanību.