Godātie kolēģi! Šobrīd visu Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu process ir nonācis tiešā pretrunā ar likumu "Par Latvijs Republikas starptautiskajiem līgumiem", kura 3. un 7. pants nosaka, ka lēmumu pieņemšana par starpvalstu līgumu, to skaitā līgumu par ārvalstu bruņoto spēku atrašanos un to statusu Latvijas Republikas teritorijā, noslēgšanu neietilpst Ministru kabineta kompetencē. It īpaši to der atcerēties, runājot par Skrundas lokatora jautājumu un par to, vai Saeima var vai nevar ierobežot delegācijas pilnvaras. Ministru kabineta dotās pilnvaras Latvijas delegācijai starpvalstu sarunās parakstīt līgumu par Skrundas lokatora turpmāko darbību darbību (gan pēc formulas " "3 + 1", gan pēc formulas "4 + 18", (gan pēc jebkādām citām formulām) ir zaudējušas juridisko spēku no minētā likuma spēkā stāšanās brīža, jo Skrundas radiolokācijas stacija neapšaubāmi ir Krievijas Federācijas bruņoto spēku sastāvdaļa. Līdz ar to frakcijas "Tēvzemei un brīvībai" un LNNK deputātu iesniegtais lēmumprojekts ir ne tikai politiski, bet arī juridiski pamatots. Vai nu Saeimai ir jāpieņem lēmums par tāda starptautiska līguma slēgšanu, kas paredzētu Skrundas lokatora tālāku funkcionēšanu, un jāpilnvaro šī vai cita delegācija sarunas vest, vai arī pašreizējai delegācijai, kas ir valdības delegācija, jāved sarunas par okupācijas karaspēka ātru, pilnīgu un bezierunu izvešanu, jo šādas pilnvaras Ministru kabinets ir tiesīgs dot. Turpmāk par iepriekšminēto jautājumu, uz kuru ir devis atbildi Levita kungs, - par mūsu prasību iepazīstināt deputātus ar Latvijas-Krievijas starpvalstu sarunās iesniegto un apspriežamo nolīgumu projektiem. Šeit jāņem vērā, ka Ministru prezidenta vietas izpildītāja Levita kunga atbilde kārtējo reizi nav atbilde uz mūsu jautājumu, gluži tāpat kā tas bija gadījumā ar jautājumu par Ministru kabineta rīcību 8. poliklīnikas sakarā. Atgādināšu, ka jautājums skanēja šādi: "Lūdzam darīt zināmu Saeimas deputātiem Latvijas-Krievijas starpvalstu sarunās abu pušu iesniegto un apspriežamo nolīgumu projektus. " Uz šo konkrēto un nepārprotamo jautājumu atbildes vietā tika atsūtīts papīrs ar juridisko terminu skaidrojumiem: ko nozīmē "ratifikācija", "parafēšana" un tamlīdzīgi. Es esmu spiests Levita kungam darīt zināmu, ka mūsu frakcijas deputātu vidū nav juridisko analfabētu, kuri nezinātu šo terminu nozīmi. Tāpēc man nekādi nav izprotams, kādēļ Levita kungs cenšas mūs atrunāt no līguma izskatīšanas Saeimā divas reizes, ja mēs to vismaz šajā konkrētajā jautājumā nekādi neprasījām. Mēs prasījām vienīgi darīt zināmu apspriežamo nolīgumu projektus Saeimas deputātiem. Tādēļ tonmēr būtu loģiski uzzināt, kādā veidā īsti jāsaprot šis Levita kunga parakstītais dokuments. Vai tā, ka Ministru kabineta locekļi nespēj izprast trīs rindiņas rakstītā jautājuma saturā? Vai arī tā, ka viņi tīši atteicās atbildēt uz jautājumu pēc būtības, uzskatot, ka ne tikai tautai, bet arī Saeimas deputātiem nav tiesību sekot līdzi Latvijas un Krievijas sarunu gaitai? Acīmredzot nebūtu īsti korekti apvainot ministrus lasītneprašanā, tādēļ ticamāks ir otrais variants, un tas nozīmē, ka, pirmkārt, Ministru kabinets kārtējo reizi izrāda necieņu pret Saeimas deputātiem, neatbildot uz jautājumu pēc būtības. Otrkārt, šajos nolīgumos, visticamāk, ir ietvertas Latvijas interesēm neatbilstošas normas, jo kādēļ gan citādi tie būtu tik ļoti jāslēpj? Par tādu jautājumu, ka atbilde nav sniegta Kārtības rullī paredzētajā kārtībā - 48 stundu laikā - es nerunāšu, jo tas notiek regulāri. Acīmredzot Ministru kabinets uzskata, ka ir lietderīgāk, ja Saeimas deputāti par nolīgumu projektu vai jau parakstīto dokumentu saturu uzzina no preses publikācijām, kur avotus noskaidrot ir visai problemātiski. Tieši tāpēc, ka valdība šobrīd atsakās deputātiem darīt zināmus autentiskus nolīgumu projektus, mēs esam spiesti savai argumentācijai izmantot divus dokumentus, kas publicēti vienā no šās nedēļas laikrakstiem, un lūgt Ministru kabineta locekļus vai nu tos apstiprināt, vai debašu laikā noliegt to autentiskumu. Šie dokumenti ir Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās projekts "Par Latvijas Republikas teritorijā uz laiku izvietoto Krievijas Federācijas bruņoto spēku un robežapsardzības karaspēka militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību līdz to pilnīgai izvešanai" un Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valdības pagaidu vienošanās par caurlaides punktiem pierobežas iedzīvotāju vienkāršotai satiksmei pāri Latvijas un Krievijas robežai. Laikraksta redakcija informē, ka 31. janvārī abus dokumentus akceptējusi Ministru kabineta Ārlietu un drošības komiteja un ar Levita kunga parakstu un uz Tieslietu ministrijas veidlapas tie iesniegti izskatīšanai 1. februāra Ministru kabineta sēdē ārpus darba kārtības. Par izskatīšanas rezultātiem Ministru kabineta sēdē redakcijai pagaidām dokumentālu pierādījumu nebija. Cerams, ka Ministru kabineta locekļi mūs šodien varēs informēt par šīs izskatīšanas rezultātiem. Tagad pavisam īsi par dokumenta saturu. Citēšu tikai tos pantus, kuru saturs ir galējā pretrunā ar Latvijas Republikas interesēm. Vispirms - vienošanās par militārpersonu sociālo aizsardzību, 4. pants. Citēju: "Šīs vienošanās norādītās personas ir tiesīgas vispārpieņemtā kārtībā pārdot vai citādā veidā nodot īpašumtiesības uz viņiem piederošo nekustamo īpašumu Latvijas Republikā dzīvojošiem tuvākajiem radiniekiem, pilsoņiem vai iedzīvotājiem. " Loģiski rodas jautājums: uz kāda likuma pamata Krievijas militārpersonai var piederēt nekustamais īpašums Latvijas Republikā? Mēs ceram sagaidīt konkrētu atbildi. Tālāk - 5. pants, 2. punkts. Citēju: "Militārpersonas ir tiesīgas nodot viņiem un viņu ģimenes locekļiem piešķirto apdzīvojamo platību kopā ar viņiem dzīvojošajiem vecākiem, izņemot tos, kuri atrodas viņu apgādībā, vai pilngadīgajiem bērniem, kuri paliek Latvijas Republikā un kuri pastāvīgi pierakstīti Latvijā. " Atkal loģisks jautājums: vai tas nozīmē, ka Ministru kabinets ir iecerējis Krievijas militārpersonu vecāku un viņu pilngadīgo bērnu palikšanu Latvijā? Un, ja tas tā ir, kādēļ tas nebija ierakstīts valdības programmā un "Latvijas ceļa" priekšvēlēšanu programmā? Tālāk - 5. panta 3. punkts: "Militārpersonas, kurām nav apdzīvojamās platības, tiek apgādātas ar dzīvokļiem, izmantojot militārpersonu atbrīvoto apdzīvojamo platību neatkarīgi no tās resoriskās piederības, kā arī Krievijas Federācijas bruņoto spēku pavēlniecības īrētās platības. " Atkal rodas jautājums: vai ar šādu apbrīnojamu pretimnākšanu Krievijas puse netiek mudināta paturēt savus bruņotos spēkus Latvijas Republikā pēc iespējas ilgāk? Un visbeidzot - 10. pants: "Garnizonos var tikt izveidotas vidusskolas, lai turpinātu militārpersonu bērnu apmācību. Šo personu bērniem ir tiesības apmeklēt vai tikt uzņemtiem pirmsskolas iestādēs. " Domāju, ka šeit komentāri ir lieki. Interesanti būtu zināt, cik jaunu vidusskolu līdz 31. augustam tiks atvērtas? Es vēlreiz atkārtoju, ka es citēju tikai visabsurdākās normas. Tālāk - par otru dokumentu, kuru es minēju. Šī vienošanās par pierobežas iedzīvotāju vienkāršotu robežas šķērsošanu faktiski daļēji atjauno tā dēvēto caurspīdīgo robežu, kāda tā bija pirms vīzu režīma ieviešanas. Šāda vienošanās, protams, ir ārkārtīgi izdevīga Krievijai, jo rada papildu iespējas nelegālai migrācijai uz Latviju un politiskām provokācijām, un izlūkdienesta darbības pastiprināšanai. Pats interesantākais ir fakts, ka abas šīs vienošanās paredz, ka tās stājas spēkā parakstīšanas dienā, pretēji tam, ko tā saucamajā atbildē raksta Levita kungs, ka visi Latvijas Republikas un Krievijas starpvalstu sarunās apspriestie līgumu projekti satur normas par to ratifikāciju. Domāju, ka deputātiem būtu ārkārtīgi svarīgi uzzināt, kādi ir šīs patoloģiskās nesakritībaas cēloņi. Starp citu, otrais dokuments ir tiešā pretrunā ar Saeimā šā gada 13. janvārī pieņemto un 26. janvārī Valsts prezidenta izsludināto likumu "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem", kura 9. pants nosaka, ka Saeimā ir apstiprināmi līgumi, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus. Jautājums par ārvalstnieku izceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā ir izšķirts ar 1992. gada 9. jūnija likumu, un minētā pagaidu vienošanās daļai ārvalstnieku, kas dzīvo Latvijas pierobežā, paredz citu kārtību. Līdz ar to vai nu šī vienošanās ir jāratificē Saeimā, vai arī tā nevar būt prioritāra attiecībā pret Latvijas likumiem un līdz ar to ir spēkā neesoša no paša sākuma. Tāda ir šo faktu juridiskā loģika. Bet šis, protams, ne tuvu nav pirmais gadījums, kad Ministru kabineta voluntārai rīcībai tiek pakārtotas gan tiesības, gan likumi, gan Latvijas valsts intereses. Mēs ceram, ka mēs debašu gaitā saņemsim atbildes uz šiem jautājumiem. Paldies.