. . . "lv"^^ . . . "65"^^ . "Budžeta realizācijas grūtības, kas ir parādījušās pirmajos divos \nmēnešos, ja var ticēt masu informācijas līdzekļiem, liek samazināt patēriņu \nmartā līdz 60 procentu līmenim. Es domāju, ka tas nav kaut kāds gadījuma \nrakstura notikums, bet notikums, kas pēc būtības iezīmē pašreizējā ekonomiskā \nkursa kļūdainību. Protams, visiem ir apnikusi šajā tribīnē un no šīs tribīnes \ndzirdētā diskusija, ko no vienas puses proponē Oša kungs un Kehra kungs, par \nvienīgo iespējamo ceļu, pa kuru mēs ejam. Tas ir Latvijas ceļš, kurš diemžēl, kā \ndzīvē sāk izlikties, pārvēršas par latviešu tautas Golgātas ceļu. Un ir cits \nceļš, kurš atšķiras no izteikti liberālā ceļa, ka tas ir vienīgi sociālisma \nceļš. Es domāju, ka šo neauglīgo diskusiju būtu kādreiz vērts noregulēt līdz \nauglīgākam stāvoklim, kad es uzzinātu, ka ir arī citi ceļi. Un pasaules prakse \nto pierāda, ka ir šie ceļi, tikai mēs tos neprotam realizēt. Un atliek vienīgi \nnožēlot kompetences trūkumu no to cilvēku puses, kas proponē, ka nav citu ceļu. \nEs gribētu runāt par vienu dzīves jomu, kuru īpaši labi pašreiz var saredzēt, - \npar straujo dzīves līmeņa pazemināšanos, tas ir, par bērnu aizsardzības jomu. \nLīdz šim realizētā ekonomikas politika, it īpaši lauku rajonos, pašreiz ir \nizsaukusi vispirms masveida bezdarbu, bērnudārzu slēgšanu, transporta sistēmas \nun veselības aprūpes pasliktināšanos. Tie ir, teiksim, galvenie vispārīgie \nmomenti, kas ir skaidri izteikti. Tā rezultātā ir palielinājusies bērnu mirstība \nun distrofiskās slimības. Ļoti pasliktinās sagatavotība skolai, jo daudzie \nbērnudārzi ir slēgti un šī sistēma vairs nedarbojas. Pasliktinās skolēnu \nveselības stāvoklis, nespēja maksāt par pusdienām, kas saistīta ar dzīves līmeņa \nstraujo pazemināšanos, ar bezdarbu. Arī nokļūšana skolā kļūst problemātiska. \nGandrīz katrā rajonā jums nosauks 30 un vairāk bērnu, kuri vairs neapmeklē \nskolu. Tātad mēs kļūstam par tautu, kurai būs arī savi analfabēti. Sīkajām \nzādzībām, kas izplatās arvien vairāk, neviens īpašu uzmanību vairs nepievērš, jo \ntās ir sīkās zādzības. Palielinās ģimeņu skaits ar problēmām, ir iznīcināta vecā \nbērnu aizsardzības sistēma, bet jauna vietā nav radīta, Lūk, šāda īsumā ir \nsituācija bērnu aizsardzības jomā. Uz šī fona, kad mēs runājam par latviešu \nnācijas izdzīvošanas interesēm, man liekas: cik daudz vajag liekulības, lai šajā \nbrīdī varētu lietot šādu teicienu! Un pats sliktākais ir tas, ka pašreiz \npašvaldības ir nostādītas tādā lomā, ka tās vairs nav spējīgas šo situāciju kaut \nkādā mērā kompensēt. Es domāju, ka visi, kuri klausījās, to ļoti labi varēja \nkonstatēt no pašvaldību lielajā saietā dzirdētā. \nPēdējā laikā man ir bijusi iespēja tikties ar daudzu uzņēmumu vadītājiem, un es \ngribētu pateikt, kādas ir vispārējās iezīmes un vispārējās tendences, kuru \nrezultātā šis stāvoklis neatlaidīgi kļūst arvien sliktāks un sliktāks un \nperspektīvas ir saredzamas arvien grūtāk un grūtāk. Pirmais, ko jebkurš uzņēmuma \nvadītājs var pateikt, ir tas, ka valdībai trūkst jebkādas intereses par to, kas \nnotiek ražošanas uzņēmumos. Jebkādas intereses! \nNākamā kopējā iezīme ir tā, ka lēto izejvielu uzkrājumi no agrākajiem laikiem \nbeidzas. \nTrešā kopējā iezīme - nemitīgā lata revalorizācija visu laiku paaugstina \npašizmaksu. Konkurences tirgū mazinās konkurētspēja. Jebkuram uzņēmumam tirgū tā \nmazinās, pat kokapstrāde nonāk samērā grūtā situācijā, kaut arī tai, teiksim, ir \nzināmas prioritātes, ņemot vērā ārējā tirgus īpatnības. Nodokļi visu laiku aug, \nvaldības uzspiestā pašizmaksas aprēķinu nosacījumu sistēma uzrāda fiktīvu peļņu, \nkas savukārt vēl pasliktina uzņēmumu ekonomiskās iespējas un praktiski nav \nkreditēšanas iespēju. Lūk, šāds stāvoklis ir redzams, ja mēs iedziļināmies \nražošanas uzņēmumu un rūpnīcu problēmās, tas ir, to objektu problēmās, kuri vēl \nturpina kaut ko darīt un maksāt nodokļus. \nJa runājam par šīm lietām nopietni, tad visdrīzākajā laikā lielai daļai šo \nražošanas uzņēmumu beigsies jebkādas pastāvēšanas iespējas. Protams, no \npašreizējās valdības viedokļa tas ir labi - jo ātrāk beigsies šis sociālisms, jo \nātrāk iestāsies jauni, skaistāki laiki, tikai neviens man nevar pateikt, kādā \nveidā iestāsies šie jaunie, skaistākie laiki, jo arī privātražotājs šajā \nstāvoklī ir spiests samazināt ražošanu un neredz perspektīvu ražošanai šeit, uz \nvietas. Diemžēl tādi ir fakti. Uz kādu strauju privatizāciju varam cerēt šādos \napstākļos? Es baidos, ka arī rūpniecībā pēc gada būs tāds pats stāvoklis, kāds \npašreiz ir reāli lauksaimniecībā, kad mēs varam tikai konstatēt, ka ir aizgājis \nbojā milzīgs kapitāls bez jebkādas jēgas, pat neradot atspēriena punktu kustībai \nkādā citā virzienā. Man liekas, ka tās ir tādas lietas, par kurām šodien būtu \nnopietni jārunā. Un, ja ar uzņēmumu vadītājiem atklātāk parunā, tad viņi savu \nnostāju var īsumā formulēt šādi: ja vistuvākajā laikā lata revalorizācija netiks \naizstāta ar devalvāciju, pakāpenisku devalvāciju, ja netiks iesaldēti daudzo \nparādu procenti, kuri pašreiz ierobežo jebkādas ekonomiskās iespējas uzņēmumam \natsperties savā ražošanā, kaut vai, teiksim, attiecībās ar Austrumu tirgu, kas, \npiemēram, daudzos gadījumos ir kļuvušas daudz sakarīgākas, saprotamākas un \nreālākas, un, ja netiks veikta virkne citu radikālu pasākumu, tad es baidos, ka \nliela daļa no šiem uzņēmumiem patiešām apstāsies. Man liekas, ka tiem, kas \nsaprot šīs lietas, tomēr būtu lietderīgi apzināties, ka tās sekas, kas būs pēc \nšādas apstāšanās, ka tās būs vairāk nekā nepatīkamas. Un, protams, jājautā: kā \nbūs ar Latvijas neatkarību, kā mēs varēsim to garantēt šajā situācijā? Man nav \nnekādas pārliecības par turpmāko. Lūk, man liekas, par šīm lietām šodien mums \nvajadzēja runāt, un uz šā fona problēmas ar Riteņa kungu man izliekas tikai \nmaznozīmīga detaļa, kaut arī es nekādā veidā netaisos viņu šeit attaisnot."@lv . . . "1994-03-03"^^ . .