Budžeta realizācijas grūtības, kas ir parādījušās pirmajos divos mēnešos, ja var ticēt masu informācijas līdzekļiem, liek samazināt patēriņu martā līdz 60 procentu līmenim. Es domāju, ka tas nav kaut kāds gadījuma rakstura notikums, bet notikums, kas pēc būtības iezīmē pašreizējā ekonomiskā kursa kļūdainību. Protams, visiem ir apnikusi šajā tribīnē un no šīs tribīnes dzirdētā diskusija, ko no vienas puses proponē Oša kungs un Kehra kungs, par vienīgo iespējamo ceļu, pa kuru mēs ejam. Tas ir Latvijas ceļš, kurš diemžēl, kā dzīvē sāk izlikties, pārvēršas par latviešu tautas Golgātas ceļu. Un ir cits ceļš, kurš atšķiras no izteikti liberālā ceļa, ka tas ir vienīgi sociālisma ceļš. Es domāju, ka šo neauglīgo diskusiju būtu kādreiz vērts noregulēt līdz auglīgākam stāvoklim, kad es uzzinātu, ka ir arī citi ceļi. Un pasaules prakse to pierāda, ka ir šie ceļi, tikai mēs tos neprotam realizēt. Un atliek vienīgi nožēlot kompetences trūkumu no to cilvēku puses, kas proponē, ka nav citu ceļu. Es gribētu runāt par vienu dzīves jomu, kuru īpaši labi pašreiz var saredzēt, - par straujo dzīves līmeņa pazemināšanos, tas ir, par bērnu aizsardzības jomu. Līdz šim realizētā ekonomikas politika, it īpaši lauku rajonos, pašreiz ir izsaukusi vispirms masveida bezdarbu, bērnudārzu slēgšanu, transporta sistēmas un veselības aprūpes pasliktināšanos. Tie ir, teiksim, galvenie vispārīgie momenti, kas ir skaidri izteikti. Tā rezultātā ir palielinājusies bērnu mirstība un distrofiskās slimības. Ļoti pasliktinās sagatavotība skolai, jo daudzie bērnudārzi ir slēgti un šī sistēma vairs nedarbojas. Pasliktinās skolēnu veselības stāvoklis, nespēja maksāt par pusdienām, kas saistīta ar dzīves līmeņa straujo pazemināšanos, ar bezdarbu. Arī nokļūšana skolā kļūst problemātiska. Gandrīz katrā rajonā jums nosauks 30 un vairāk bērnu, kuri vairs neapmeklē skolu. Tātad mēs kļūstam par tautu, kurai būs arī savi analfabēti. Sīkajām zādzībām, kas izplatās arvien vairāk, neviens īpašu uzmanību vairs nepievērš, jo tās ir sīkās zādzības. Palielinās ģimeņu skaits ar problēmām, ir iznīcināta vecā bērnu aizsardzības sistēma, bet jauna vietā nav radīta, Lūk, šāda īsumā ir situācija bērnu aizsardzības jomā. Uz šī fona, kad mēs runājam par latviešu nācijas izdzīvošanas interesēm, man liekas: cik daudz vajag liekulības, lai šajā brīdī varētu lietot šādu teicienu! Un pats sliktākais ir tas, ka pašreiz pašvaldības ir nostādītas tādā lomā, ka tās vairs nav spējīgas šo situāciju kaut kādā mērā kompensēt. Es domāju, ka visi, kuri klausījās, to ļoti labi varēja konstatēt no pašvaldību lielajā saietā dzirdētā. Pēdējā laikā man ir bijusi iespēja tikties ar daudzu uzņēmumu vadītājiem, un es gribētu pateikt, kādas ir vispārējās iezīmes un vispārējās tendences, kuru rezultātā šis stāvoklis neatlaidīgi kļūst arvien sliktāks un sliktāks un perspektīvas ir saredzamas arvien grūtāk un grūtāk. Pirmais, ko jebkurš uzņēmuma vadītājs var pateikt, ir tas, ka valdībai trūkst jebkādas intereses par to, kas notiek ražošanas uzņēmumos. Jebkādas intereses! Nākamā kopējā iezīme ir tā, ka lēto izejvielu uzkrājumi no agrākajiem laikiem beidzas. Trešā kopējā iezīme - nemitīgā lata revalorizācija visu laiku paaugstina pašizmaksu. Konkurences tirgū mazinās konkurētspēja. Jebkuram uzņēmumam tirgū tā mazinās, pat kokapstrāde nonāk samērā grūtā situācijā, kaut arī tai, teiksim, ir zināmas prioritātes, ņemot vērā ārējā tirgus īpatnības. Nodokļi visu laiku aug, valdības uzspiestā pašizmaksas aprēķinu nosacījumu sistēma uzrāda fiktīvu peļņu, kas savukārt vēl pasliktina uzņēmumu ekonomiskās iespējas un praktiski nav kreditēšanas iespēju. Lūk, šāds stāvoklis ir redzams, ja mēs iedziļināmies ražošanas uzņēmumu un rūpnīcu problēmās, tas ir, to objektu problēmās, kuri vēl turpina kaut ko darīt un maksāt nodokļus. Ja runājam par šīm lietām nopietni, tad visdrīzākajā laikā lielai daļai šo ražošanas uzņēmumu beigsies jebkādas pastāvēšanas iespējas. Protams, no pašreizējās valdības viedokļa tas ir labi - jo ātrāk beigsies šis sociālisms, jo ātrāk iestāsies jauni, skaistāki laiki, tikai neviens man nevar pateikt, kādā veidā iestāsies šie jaunie, skaistākie laiki, jo arī privātražotājs šajā stāvoklī ir spiests samazināt ražošanu un neredz perspektīvu ražošanai šeit, uz vietas. Diemžēl tādi ir fakti. Uz kādu strauju privatizāciju varam cerēt šādos apstākļos? Es baidos, ka arī rūpniecībā pēc gada būs tāds pats stāvoklis, kāds pašreiz ir reāli lauksaimniecībā, kad mēs varam tikai konstatēt, ka ir aizgājis bojā milzīgs kapitāls bez jebkādas jēgas, pat neradot atspēriena punktu kustībai kādā citā virzienā. Man liekas, ka tās ir tādas lietas, par kurām šodien būtu nopietni jārunā. Un, ja ar uzņēmumu vadītājiem atklātāk parunā, tad viņi savu nostāju var īsumā formulēt šādi: ja vistuvākajā laikā lata revalorizācija netiks aizstāta ar devalvāciju, pakāpenisku devalvāciju, ja netiks iesaldēti daudzo parādu procenti, kuri pašreiz ierobežo jebkādas ekonomiskās iespējas uzņēmumam atsperties savā ražošanā, kaut vai, teiksim, attiecībās ar Austrumu tirgu, kas, piemēram, daudzos gadījumos ir kļuvušas daudz sakarīgākas, saprotamākas un reālākas, un, ja netiks veikta virkne citu radikālu pasākumu, tad es baidos, ka liela daļa no šiem uzņēmumiem patiešām apstāsies. Man liekas, ka tiem, kas saprot šīs lietas, tomēr būtu lietderīgi apzināties, ka tās sekas, kas būs pēc šādas apstāšanās, ka tās būs vairāk nekā nepatīkamas. Un, protams, jājautā: kā būs ar Latvijas neatkarību, kā mēs varēsim to garantēt šajā situācijā? Man nav nekādas pārliecības par turpmāko. Lūk, man liekas, par šīm lietām šodien mums vajadzēja runāt, un uz šā fona problēmas ar Riteņa kungu man izliekas tikai maznozīmīga detaļa, kaut arī es nekādā veidā netaisos viņu šeit attaisnot.