Godājamie kolēģi! Lai tiktu tiešām projām no tiem populistiskajiem toņiem un apakštoņiem, kas šajās debatēs ir ieviesušies, es arī savu izskaidrojumu sākšu ar dažiem skaitļiem. Jo beigu beigās atbildes uz visiem šiem jautājumiem laika tecējumā būs jāmeklē skaitļos. Un, par skaitļiem runājot, es varu tikai vēlreiz uzsvērt to, ka, šai valdībai darbu sākot, pensijās mēnesī izmaksāja Latvijā 9,2 miljonus latu, turpretim jau šā gada februārī mēs - Labklājības ministrija - pensijās izmaksājām 14,9 miljonus latu. Tas ir konstatētais pensiju maksājumu pieaugums, un tas līdzinās 47,9 procentiem. Par šo pieaugumu runājot, saprotams, ir jādomā arī par inflāciju. Un es domāju, ka Kreitusa kungs, arī Kreitusa kungs, nekādi nevarēs tikt garām faktam, ka inflācija šajā laikā - no oktobra līdz janvārim - bija 21 procents, tas katram objektīvam vērotājam skaidri rāda, ka pensionāru stāvoklis šajā laika posmā tiešām ir ievērojami uzlabojies. Tomēr nevar apstrīdēt (un to teica jau Ministru prezidents Birkava kungs), ka mūsu grūtdieņiem vēl nebūt nav iestājušās labas dienas. Nevar apstrīdēt to, ka tālāk ļoti intensīvi ir jānodarbojas ar šo problēmu risināšanu. Bet šīs problēmas nevar, godātie kolēģi, atrisināt Labklājības ministrija, ministram šeit vienā jaukā dienā ienākot, uzkāpjot šajā tribīnē un dodot kādu tukšu solījumu, ka pensijas no tāda un tāda datuma tiks paaugstinātas tādā un tādā apjomā. Lai to varētu darīt, ir jāatrod valsts kasē vajadzīgie līdzekļi, un tos, saprotams, mēs nevarēsim valsts kasē atrast tik ilgi, kamēr nebūs iestājusies zināma atlabšana visas Latvijas saimnieciskajā situācijā. Starplaikā mēs, saprotams, varam darīt kaut ko citu. Un tas "kaut kas cits" ir - mēģināt uzlabot mūsu valstī esošo sociālā nodrošinājuma sistēmu un skatīties, cik papildu līdzekļu mēs varam atrast tūdaļ jau šajā veidā. Visas šīs lietas, saprotams, pagājušajos mēnešos ir ļoti rūpīgi pārdomātas Labklājības ministrijas darba grupās, par kurām Kiršteina kungs gan teica, ka tādas vispār neeksistējot. Un šajās darba grupās mēs esam nākuši pie slēdziena, ka nav iespējams apmierinoši salāpīt veco, uz padomju laika pieņēmumiem balstīto sociālās nodrošināšanas sistēmu. Mēs esam konstatējuši arī to, ka uz šīs sistēmas pamatiem - un pie līdzīga slēdziena ir nākušas valdības, nākušas saeimas arī visās citās postkomunistiskajās valstīs, - tādu, kā jūs zināt, kolēģi, Austrumeiropā un Viduseiropā šodien ir veselas 18, - un visas šīs valdības, visas šīs saeimas ir nākušas pie slēdziena, ka uz vecajiem pamatiem vispār neko jaunu nav iespējams būvēt. Un mēs šajā situācijā tāpēc izvēlējāmies turpināt vecās sistēmas radītajos ietvaros dot iespējamo sociālo nodrošinājumu, un tas ir tas, ko mēs darām, - dot (tātad pagaidām vecās sistēmas ietvaros) iespējamo sociālo nodrošinājumu, pie viena ķeroties pie jaunas sociālās apdrošināšanas sistēmas plānošanas un ieviešanas. Un šajā ziņā es varu jums teikt, ka pašreiz jau beigām tuvojas 1993. gada nogalē uzsāktais reformu plānošanas darbs, kas visās citās jau pieminētajās postkomunistiskajās 18 valstīs vēl nebūt netuvojas noslēgumam, tātad mēs esam virzījušies uz priekšu ātrākā tempā, mēs esam citiem tālu priekšā, jo visur citur šā apjomīgā darba veikšana ir prasījusi vairākus gadus. Pēc mūsu plāna, panākams būtu tas, ka mēs izveidojam pavisam jaunu sociālās drošības sistēmu, kas garantētu visiem mūsu valsts iedzīvotājiem sociālo drošību jebkurā dzīves situācijā un kas pie viena atbilstu arī visiem sociālā taisnīguma principiem. Reformas īstenojot, mēs vadāmies no pieņēmuma jeb īstenībā no 4-5 pamatpieņēmumiem. Tie ir šādi. Pirmais. Nevar notikt sociālā nodokļa maksājumu paaugstināšana, bet vienīgi racionāla pārdale. Tas nevar notikt tādēļ, ka mēs visi esam skaidrībā, ka, ja drastiski paaugstināti tiktu Latvijas sociālā nodokļa maksājumi, tad valsts progress, saimnieciskais progress, visās citās plāksnēs apstātos un mēs pēc gadiem vēl būtu tāda nabadzīga valstiņa, kurai nav nekādas attīstības perspektīvas. Mūsu otrais pamatpieņēmums ir, ka valsts sociālās drošības sistēmas uzlabošana nedrīkst apdraudēt tātad vispārējo valsts saimniecisko attīstību. Tālāk - trešais. Mēs domājam, ka reformai ir jādod iespēja visiem valsts iedzīvotājiem (un šeit es runāju par kaut ko jaunu, tas ir krasā pretrunā ar to, ko teica Kiršteina kungs), - mēs domājam tātad, ka šīs reformas attīstībai ir jādod iespēja, tirgus saimniecībai attīstoties, visiem valsts iedzīvotājiem iesaistīties sevis pašu un savu ģimenes locekļu vecumdienu sociālā nodrošinājuma plānošanā un radīšanā. Un šis, saprotams, ir vienkāršs princips, izriet no liberālās pieejas vai jautājuma kārtošanas, kas valda abās mūsu frakcijās, tas ir, "Latvijas ceļā" un Zemnieku savienībā. Un ceturtais. Mēs domājam, ka reformai ir vienlaicīgi jāpalīdz tādēļ radīt fondus, kuros uzkrātais kapitāls būs lietojams ne tikai pensiju izmaksai, bet arī valsts attīstībai. Valsts attīstībai tādā pašā veidā, kā to darīja, piemēram, pēckara Vācijā, kur apdrošināšanas un pensiju fonda strauja pielietošana veicināja tikpat strauju valsts saimniecisko attīstību pēckara gados, kuru mēs visi šodien pazīstam kā Wirtschaftswunder. Un kopš šo lēmumu pieņemšanas notikumu attīstības gaitā skaidrs bija arī tas, ka šeit vairs runa nav tikai par kaut kāda atsevišķa it kā pensiju likuma pieņemšanu, bet par visas sistēmas pilnīgi pamatīgu pārkārtošanu un sakārtošanu. Un, lai to izdarītu, ir vajadzīgs ne tikai viens likums (un tas izskaidro šīs lietas aizkavēšanos), bet ir vajadzīga vesela sērija likumu. Vesela sērija likumu, kas sastāv no atsevišķiem likumprojektiem. Šajā paketē ietilpst tātad astoņi atsevišķi likumprojekti, pie visiem tiem ir strādāts jau diezgan daudz un diezgan ilgi, mēs esam jau tik tālu, ka varam saistīties, dodot valdībai attiecīgos solījumus par to, ka šie likumprojekti nonāks valdības izskatīšanā, un tie grafiki jau ir, saprotams, vispārībai pieejami, tie bija pieejami arī šeit, iepriekšējā Saeimas sēdē. Nu, īsumā par to, kas tad ir šajā paketē iekšā. Pirmkārt, mēs gatavojam "jumta" likumprojektu par sociālo drošību. Tas iezīmēs jaunās sistēmas pamatus un radīs vajadzīgos fondus, jā, Kiršteina kungs, vajadzīgos fondus dažādu specifisku uzdevumu risināšanai, un mūsu problēma ir tieši tā, ka mums nav to vajadzīgo fondu, kurus mēs varētu lietot, mums nav tā instrumenta, kuru varētu lietot problēmu risināšanai, tāpēc mums vispirms ir jātiek pie instrumentiem, kurus mēs varam lietot, un tikai tad mēs varēsim nopietni runāt par šo jautājumu tālāku risināšanu. Šo likumprojektu (es gribu to uzsvērt, un to minēja jau arī Birkava kungs) mēs esam apņēmušies valdības izskatīšanai nodot līdz 1. aprīlim. Un šis likumprojekts un arī tie citi paketes likumprojekti nav sajaucami ar likumu par pensiju izmaksas kārtības pārkārtošanu, kas īstenībā, strikti ņemot, bija vienīgā lieta, kas bija pārkārtojama līdz 1. martam, un beigu beigās tas arī tika izdarīts. Tālāk - otrais. Mēs strādājam arī pie sociālās nodrošināšanas fonda radīšanas. No šā fonda nākotnē ar iztikas minimumu - un par iztikas minimumu runājot, man jāsaka, kas tas, mūsu uztverē, ir minimālā alga mīnus 10% (saprotams, ne minimālā alga vēl joprojām pašreizējo 15 latu apmērā, bet valdības plānotā paaugstinātā minimālā alga), - tātad no šā fonda būs jānodrošina ar iztikas minimumu visi Latvijas iedzīvotāji, un šeit ir problēmas, kurās mums būs jālūdz pēc Saeimas palīdzības, jo mēs domājam, ka attiecībā uz fondu un vispār mūsu likumdošanā būs jāiestrādā arī zināmi principi, ka tiesības saņemt sociālās palīdzības maksājumus ir tikai tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas šeit, Latvijā, ir nodzīvojuši vismaz 5 gadus. Jo mēs visi zinām, ka mūsu sociālās palīdzības sadales sistēma pašreiz cieš no ļoti lielas spriedzes, mēs sagaidām no tās par daudz, un tas daļēji rodas tādēļ, ka mēs šīs izmaksas izdarām ļaudīm, kam tās nebūt nevajadzētu izmaksāt. Tādēļ šī spriedze ir jāsamazina, un būtu skaidri jādefinē, kas ir tiesīgi šos maksājumus saņemt, un tā, saprotams, ir politiska problēma, kuru neatrisinās Labklājības ministrijā. Bet tātad šai iedzīvotāju grupai piederētu tie cilvēki, kas ir bijuši šeit legāli 5 gadus, kam nav citu ienākumu un kuri nekvalificējas piederībai Valsts pensiju fondā. Šai grupai piederēs arī ilgstošie bezdarbnieki, kas nav sasnieguši pensionēšanās vecumu, invalīdi no bērnības, kā arī apgādnieku zaudējušie bāreņi, tātad visumā cilvēki bez pietiekama darba stāža. No šā paša fonda izmaksās arī bērnu naudas, bāreņu un trūcīgo iedzīvotāju speciālos pabalstus un tāda veida maksājumus, kurus visus ir jāsakārto un jāievieto pavisam skaidri vienā skaidri definētā fondā, iepriekš minot arī jau vajadzīgo līdzekļu avotus. Trešais. Ar diferencētām pensijām tos, kam ir lielāks darba stāžs (un par to arī te tika daudz runāts) un kas ieguldījuši daļu savu privatizācijas sertifikātu Valsts pensiju fondā, turpmāk apkalpos šis fonds. Tātad tas ir arī viens no jaunradāmiem fondiem, un mēs paredzam, ka šim fondam nākamajos gados piederēs lielākā pašreizējo pensionāru daļa. Fonda darbībai nostabilizējoties, fonda ikmēneša izmaksas pensionāriem, pēc mūsu pārliecības, - un šajā ziņā vēl tiek izdarīti aprēķini ar ārzemju konsultantu, ar ārzemju aktuāru palīdzību, bet ir jau tagad pamats pieņemt, ka izmaksas no šā fonda, ja varētu nostabilizēt privatizācijas sertifikātu ieguldījumus šajā fondā un to vērtību, varētu tuvoties caurmēra izpeļņai, tas nozīmētu to, ka šo pensionāru lielākās grupas dzīvē iestātos ļoti liela stabilitāte. Gatavota tiek likumdošana arī par Valsts darba pensiju fondu. Un tas nu ir kaut kas pavisam jauns, jo tas ir domāts tiem, kas turpinās strādāt vēl vismaz nākošos 10-15 gadus. Šis fonds ļaus pašiem strādājošajiem nodrošināt savas vecumdienas. Fonds tiks finansēts no tā locekļu iemaksām, un, domājot par šīm iemaksām, es varu minēt tikai dažus piemērus. Paliksim pie Somijas. Somijā šajā fondā darba ņēmēji iemaksā apmēram 15% no savas algas, lai saņemtu apmēram 60% vecuma pensiju, 60% no 5 pēdējo viņu darba gadu caurmēra algas apmēra. Paredzams, ka valsts civildienestā strādājošiem daļu šo iemaksu, kā Gaiļa kungs droši vien apstiprinās, pārņems valsts, bet citur nodarbinātajiem būs jāpanāk attiecīgas norunas savos darba koplīgumos. Te jāuzsver gan tas, ka maksājumi par piederību Valsts darba pensiju fondam nav padomju stilā sasaistāmi vai sajaucami ar sociālā nodokļa maksājumiem. Un šeit es it īpaši gribu vērsties pret mēģinājumiem presē, pret mēģinājumiem šajā augstajā namā pretendēt, tāpat kā padomju dienās, ka īstenībā ir tikai divas kulītes - jūsējā un valsts kulīte - un ka līdzekļi var nākt no vienas vai otras. Īstenībā tajā sabiedrībā, kurā mēs gatavojamies ieiet, kuru mēs te pašreiz veidojam, būs diezgan daudz līdzekļu avotu, un tāpēc, ja mēs runājam par kaut kādu līdzekļu sadali, pārdali un izmaksām, tādā gadījumā mums ir arī skaidri jāvar definēt, kas no katras kulītes nāk. Vēl es gribu pieminēt likumprojektu par bezdarba apdrošināšanu. Šis likumprojekts arī ir ļoti vajadzīgs, un tas arī būs zināms jaunievedums, kaut gan jāsaka, ka zināma likumdošana par bezdarba apdrošināšanu Latvijā bija ieviesta jau 30. gados. Nu, šeit tas paredzējums ir tāds, ka tās iemaksas attiecīgajā fondā izdarītu kā darba devēji, tā darba ņēmēji, katrs 1,5% apjomā, un tas nebūt nemainītu (kā tas ir visās citās Rietumeiropas zemēs) izmaksātās algas apmērus. Tajā pašā laikā šāda fonda radīšana mazinātu spriedzi uz citiem fondiem, kas ir jāfinansē, un tas ir tas svarīgais, kas ir jāfinansē no sociālā nodokļa. Fonds būs saistīts ar nelaimes gadījumu darbā un arodslimību apdrošināšanu. Pirmām kārtām tas saistīsies ar patiesi drošu darba apstākļu ieviešanu visās darbavietās un ar darba negadījumos ievainoto speciālu aprūpi un rehabilitāciju. Maksājumus par šo apdrošināšanu visās Rietumvalstīs - es uzsveru: visās Rietumvalstīs! - izdara darba devēji. Paredzams, ka līdzīgs izkārtojums Latvijā pieļaus lielus sociālā nodokļa samazinājumus un pie viena ļoti mazinās invaliditātes radīto spriedzi uz mūsu pensiju fondiem, kas joprojām cieš no dažādiem padomju laika unikāliem izkārtojumiem. Es varētu par tiem diezgan ilgi runāt, un tas, saprotams, varbūt arī Kreitusa kungam apliecinātu, ka es tiešām kaut ko zinu par visām šīm lietām un par šo lietu kārtošanu arī šeit, Latvijā, bet es domāju, ka tas aizņemtu par daudz laika. Tālāk. Jāpiemin ir tas, ka Latvija un Lietuva ir vienīgās valstis Eiropā, kurās nav ieviesta obligātā autovadītāju apdrošināšana. Tas liek Latvijas autobraucējiem, kas dodas uz Rietumiem, izņemt tā saucamās zaļās kartes, par kurām te tik daudz tiek runāts, kaut gan tās, kā jūs redzat, ir vienkārši anomālija, un atstāt autobraucēju ievainotus cilvēkus bez medicīniskas aprūpes un rehabilitācijas. Invaliditātes gadījumā par ievainotajiem nu iznāk rūpēties nodokļu maksātājiem caur to uzturētajiem fondiem, un tas savukārt palielina spriedzi uz šiem fondiem. Tādēļ ieviešamais izkārtojums radīs speciālu, satiksmes līdzekļu īpašnieku apmaksātu fondu, no kura tiks izdarītas izmaksas visiem satiksmes negadījumos ievainotajiem, kas ir arī turklāt ilgstoši pacienti ārstniecības iestādēs un kam tādēļ sniegtā palīdzība ir ļoti dārga, un atkal pie pašreizējā izkārtojuma maksa tiek ņemta no nodokļu maksātāju sagādātiem fondiem. Pie viena, garāmejot, jāpiemin arī tas, ka tiek strādāts pie veselības apdrošināšanas un slimokases plānošanas. Vienīgi, nepaaugstinot naudas aizplūdi (un tas, kā jūs dzirdējāt, ir viens no mūsu pamatprincipiem), pārāk lielu naudas aizplūdi uz sociālās drošības fondiem, mēs pie šā jautājuma galīgās atrisināšanas pašreiz nevaram ķerties, un tādēļ pagaidām būs jāsamierinās ar jau ieviesto ārstniecisko pakalpojumu apmaksas sistēmu. Tālāk. Man jāsaka (un ar to es gatavojos arī beigt), ka visiem ir skaidrs, ka līdz šim aprakstītais darbs noteiks ne tikai to, kā nākotnē tiks mazināta pašreiz Latvijā valdošā lielā sociālā spriedze, bet arī to, kā turpināsim izlietot vairāk nekā pusi caur valsts kasi plūstošo līdzekļu. Un tādēļ šiem procesiem, saprotams, ļoti uzmanīgi seko tādas starptautiskas organizācijas kā Apvienotās Nācijas, it īpaši to Starptautiskā darba organizācija, Pasaules banka, Eiropas kopienas Palīdzības fonds, PHARE un G-24 valstu, tas ir, bagāto valstu, organizācijas. Un Starptautiskā darba organizācija, - jums būs droši vien interesanti dzirdēt, kolēģi, - mūsu darbu izvērtējot, savā žurnālā attiecīgajam rakstam lika tādu virsrakstu: "Latvia-Social Security at a Different Pace". Tātad runa ir par social security reform, un šajā rakstā tika secināts, ka mūsu rīcība Latvijā izceļas ar ātrumu, fondu loģisku kopsasaisti, kā arī ar ļoti vērā ņemamiem jaunievedumiem. Un šeit runā vispieredzējušākā starptautiskā organizācija tieši šo specifisko jautājumu kārtošanā. Tas mudināja Apvienotās Nācijas apmaksāt Latvijā šai sakarā veicamo apdrošināšanas aktuāru darbu, kas jau šeit darbojas un kas šeit notiek. Pasaules banka arī no savas puses nupat ir nodrošinājusi Labklājības ministrijai 500 000 dolāru piešķīrumu tieši šeit aprakstīto un pieminēto reformu veikšanai, jo Pasaules bankai, norisi vērojot, ir skaidrs, ka mums ir šeit šajā ziņā vajadzīga zināma konsultantu palīdzība, un, ja Pasaules banka šajā sakarībā, notikumus ļoti rūpīgi vērojot, ir par kaut ko nobažījusies, tad tas ir par to, ka mūsu reformu procesi norit tādā tempā, jo, tādā tempā mums uz priekšu virzoties, Pasaules bankai ir zināmas grūtības palīdzēt mums ar vajadzīgo ekspertu grupām un arī vispār izsekot notikumu ātrai attīstībai. Vēl es varu minēt, ka PHARE savukārt ir solījusies piešķirt Labklājības ministrijai 2 miljonus ekiju, tātad apmēram 3 miljonus dolāru, pēcreformu informācijas tīkla radīšanai un sociālās palīdzības darbinieku apmācībai, kas pacels mūsu darbu Eiropas līmenī. Arī G-24 valstis ir solījušas papildpalīdzību, ja tādu vajadzētu. Un tas, cienījamie kolēģi, rāda, ar kādu atsaucību tiek uzņemts mūsu darbs lietpratēju saimē - starptautisko lietpratēju saimē, kas šā darba vērtību tiešām saprot un kas to ir tiešām spējīgi noteikt. Un tādēļ šeit šodien varu tikai Saeimu lūgt un apliecināt to, ka mums šajā augstajā namā ir diezgan politiskās gribas turpināt uzsāktos reformu procesus un nenogrimt neauglīgā, populistiskā spriedelēšanā. Paldies.  @lv