"156"^^ . . . . . "Godātie kolēģi! Šodien kārtējo reizi mēs varējām pārliecināties, ka, lai \npamatotu atkāpšanos no nacionālajām interesēm, allaž tiek piesaukti pragmatiski \nargumenti, realitātes un tā joprojām. Tas viss, ko mēs dzirdam no valdošās \nkoalīcijas un valdības locekļiem jautājumā par Skrundas agrā brīdinājuma radaru \nstacijas funkcionēšanu vēl četrus gadus mazāk vai vairāk, tas viss jau ir bijis. \nVarbūt vienīgi mazāk uzspēlētās intonācijās. Un šeit atkal gribas atcerēties vēl \nnesen leģendāro frāzi, kas bija un joprojām ir mūsu priekšā - pasaule mūs \nnesapratīs! - , kas ir izskanējusi tādā vai citā formā daudzās runās. Šī frāze \nir universāls aizsegs jebkurai nacionālajai nodevībai. Jā, pasaule mūs nekad nav \ngribējusi saprast, jo mēs dzīvojam kaimiņos naidīgai lielvarai, un pasaule nav \nnekas cits kā interešu zonu sadalījums starp lielvarām. Un ir veltīgi cerēt, ka \nciti par mums gādās un mūs aizstāvēs, ja mēs paši to nedarīsim, ja mēs nebūsim \nstipri garā un nepiekāpīgi savās prasībās. \nLatviešu tautas prasībās nav nekā īpaša, ārkārtēja un ekstrēmistiska. Mēs gribam \nbūt brīva tauta brīvā valstī bez militārajiem un bez civilokupantiem. Mēs gribam \nsavu valsti tajās robežās, kādas ir noteiktas starptautiskajos līgumos. Mēs \ngribam paši lemt savu likteni un noteikt lietu kārtību savā zemē. Bez draudiem \nno Austrumiem un bez gudrām pamācībām no Rietumiem. Mēs neesam tauta, kas tikko \niemācījusies lasīt un rakstīt. Mums ir sava vēsturiskā pieredze - gan 700 gadu \nilgās pirmās, gan vairāk nekā 50 gadu otrās okupācijas pieredze. Un arī savas \nbrīvvalsts 20 gadu pieredze. Un es esmu spiests atgādināt valdībai un tās \natbalstītājiem, ka no šīs pieredzes arī būtu jāmācās. Varētu vēl saprast, ja mēs \nnemācītos no citu kļūdām, bet būs grūti saprast, kāpēc mēs negribam mācīties \npaši no savām nesenā un senākā pagātnē izdarītajām kļūdām. Un, ja Birkava kungs \nun Andrejeva kungs paziņo, ka viņi balsos par formulu \"4 + 18\", tad, manuprāt, \nviņi nav mācījušies no tās kļūdas, ko pieļāva Latvijas Republikas ārlietu \nministrs Vilhelms Munters 1939. gada 5. oktobrī, parakstot Maskavā līgumu par \nPadomju Savienības ierobežota karaspēka kontingenta izvietošanu Latvijas \nteritorijā. Domāju, ka šajā zālē nevienam nav jāatgādina, ar ko tas beidzās. Arī \ntajā līgumā bija fiksēti gan šo armijas daļu uzturēšanās termiņi, gan dažādi \nciti nosacījumi. Arī toreiz divas lielvaras bija vienojušās. Arī toreiz pasaule \nmūs negribēja saprast. Un arī toreiz valdība, kurai, jāsaka, gan nebija \nparlamenta kontroles, izvēlējās it kā mazākā ļaunuma principu. Tāda ir visa \nBaltijas valstu vēsture, un tā ir traģiska. \nVai vispār bija kāds cits ceļš? Bija. Par laimi mums ir zināma arī Somijas \npieredze. Somijā bija parlaments, kuru nespēja nobiedēt vai maldināt arguments - \npasaule mūs nesapratīs! Somi, protams, nesa smagus upurus, taču viņi izdzīvoja. \nŠie upuri ir svēti. Arī valdība, akceptējot formulu \"4 + 18\", prasa upurus no \nSkrundas un apkārtējo pagastu iedzīvotājiem. Bet kā vārdā? Vai tādēļ, lai pēc šā \n\" 4 + 18\", pēc 1939. gada analoga, nāktu arī 1940. gada 16. un 17. jūnija \natkārtojums? Tādā gadījumā šie upuri ir lāsts valdībai, un, ja mēs, godātie \ndeputāti, šo pazemojumu, šo līgumu nenovērsīsim, tas būs lāsts arī mums. \nŠobrīd nav īsti skaidrs, cik lielā mērā šī vienošanās starp lielvalstīm par \nmilitāras bāzes saglabāšanu Latvijā ir Teherānas, Jaltas un Potsdamas \nturpinājums un cik lielā mērā tā ir vienkārši Rietumu politiķu tuvredzība, \natbalstot Jeļcinu, biedējot ar Žirinovski un neredzot, ka to, ko Žirinovskis \nrunā, Jeļcins īstenībā dara. Mēs, protams, varam un mums vajag uzklausīt Rietumu \npadomus, taču mums ir jābūt arī savai nostājai un savai galvai uz pleciem. Mēs \ngalu galā neesam ievēlēti ne Krievijā, ne Amerikā, bet mūs ir ievēlējusi \nLatvijas tauta, un, kā Satversmē ir noteikts, Latvijas tauta - tas ir Latvijas \npilsoņu kopums. Un mums ir jāpārstāv šā pilsoņu kopuma intereses, jāņem vērā tā \nprasības un jāstāda tās augstāk par to, ko saka Kristofers Duglass Hērts vai \nSergejs Zotovs. \nUn šeit ir vietā uzdot jautājumu: kādas intereses īsti pārstāv Birkava kunga \nvadītais Ministru kabinets? Ja mēs varam ticēt amerikāņu oficiālajai versijai, \ntad Birkava kungs ir formulas \"4 + 18\" tiešais līdzautors. Pēc amerikāņu \nversijas, šis skaitlis no Klintona puses tika piedāvāts kā vidējais \naritmētiskais starp Krievijas iepriekšējo prasību - 5 gadi - un Latvijas \niepriekšējo piedāvājumu - 3 gadi. Bet no kurienes tad radās šie trīs gadi un \ngads demontāžai, ko Latvijas puse piedāvāja janvārī? No kurienes vispār radās \nideja, ka Latvija varētu piekrist krievu militārā objekta funkcionēšanai \nLatvijas teritorijā neatkarīgi no termiņa? Uz kāda likuma bāzes Ministru \nkabinetam bija tiesības 4. janvārī ar lēmuma nr. 2 otrā punkta slepeno pielikumu \npiekrist Latvijas okupācijas turpināšanai? Lēmums tika pieņemts, neraugoties uz \niepriekš noteikto karaspēka izvešanas termiņu - 1993. gada 31. decembris, ko \nSaeima nebija grozījusi. Lēmums tika pieņemts sesiju starplaikā, slepus no \nSaeimas un tautas, un ne Saeimai, ne tautai tā saturs līdz šim brīdim precīzi \nnav zināms, bet tikai nojaušams no informācijas presē. Tā ir Ministru kabineta \nkārtējā prettiesiskā rīcība gan pēc būtības, gan arī no formālā viedokļa. \nProtams, es neaizstāvu Augstākās padomes lēmuma juridisko spēku, taču Ministru \nkabinets līdz šim nav griezies Saeimā ar priekšlikumu šos lēmumus atzīt par \nspēkā neesošiem. Un tiesiskā valstī nevar būt tā, ka viens lēmums jāievēro, bet \ncits- nav atkarībā no tā, kā Ministru prezidents grib vai kāds ir viņa \ngarastāvoklis. Ja mēs skatāmies notikumus tieši šādā hronoloģiskā aspektā, tad \namerikāņiem pat īsti nevar pārmest, jo galu galā, ja Latvija ir ar mieru paciest \nokupāciju vēl trīs vai četrus gadus, tad kāpēc gan lai nevarētu 5,5 gadus, kā \ntas tiek prasīts šobrīd. Tas ir pavisam loģisks spriedums, jo, atvainojiet par \nsalīdzinājumu, prostitūcija ir prostitūcija neatkarīgi no tā, cik daudz par to \nmaksā. \nUn vēl. Jāatgādina, ka pirms pavisam neilga laika, formula \"4 + 18\" no Ministru \nkabineta puses tika raksturota kā spoža Latvijas diplomātijas uzvara. Un tikai \npraktiski pēdējā laikā tonis ir nedaudz mainījies. Tad jāvaicā: kam kalpo \npašreizējā Latvijas diplomātija un kam kalpo pašreizējais Ministru prezidents? \nJo kā var apgalvot, ka Latvija, nenoslēdzot līgumu par Skrundu, nonāks \nstarptautiskajā izolācijā, kā daudzkārt ir izteikušies Ministru kabineta \nlocekļi, lai gan neviens līdz šim nav atcēlis Apvienoto Nāciju Organizācijas un \nEiropas drošības un sadarbības apspriedes rezolūcijas par ātru, pilnīgu un \nbezierunu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijas. Kāpēc \nbiedēt Latvijas sabiedrību un apelēt pie Skrundas pagasta iedzīvotājiem ar šiem \ndraudiem, ja Latvijas valsts Ministru kabineta personā pati ir ignorējusi šīs \nrezolūcijas? Pasaules lielvaras, protams, ir ieinteresētas noņemt Latvijas \njautājumu no darba kārtības, taču tās to var atļauties klaji demonstrēt tikai \ntāpēc, ka Latvija pati atkāpās no sākotnējām prasībām. Līguma noslēgšanas \ngadījumā Skrundas militārā bāze kļūst par Latvijas un Krievijas divpusēju \nattiecību jautājumu, un tā vairs nav starptautiska problēma. Tāpēc jau arī ir \nšis tā sauktais diplomātiskais spiediens, jo kam gan tīk risināt svešas \nproblēmas. Taču es vēlreiz atkārtoju, ka šo situāciju Latvija ir izprovocējusi \npati. Varētu teikt, ka Ministru kabinets precīzi īsteno Kozireva kunga jauno \nārpolitisko doktrīnu par ierobežotas militāras klātbūtnes saglabāšanu Baltijas \nvalstīs. Un šī Ministru kabineta provokācija ir nesalīdzināmi bīstamāka Latvijai \nnekā provokācija ar roku dzelžu uzlikšanu diviem krievu ģenerāļiem. Ir jāizbeidz \nilūzijas gan šajā zālē, gan Latvijas sabiedrībā, ka Krievijā ir dažādas \npolitikas attiecībā uz Baltijas valstīm. Ir tikai viena - impēriskā politika! Ja \nkāds no klātesošajiem regulāri studē krievu presi, tad viņš noteikti ir \npamanījis, ka visu Krievijas Valsts domes frakciju uzskati par Baltijas valstīm \nkā tā sauktās tuvējās aizrobežas valstīm un to problēmām saskan. Un šie uzskati \nir tādi, ka Krievijas ekonomiskais potenciāls ļauj tai dominēt visā bijušās PSRS \nteritorijā un ka Krievijas politikai šajā teritorijā ir jābūt organiskam \niekšpolitikas turpinājumam. Un Krievijas intereses tur jāiezīmē skaidri un \nprecīzi. Šīs intereses ir minēto teritoriju - tātad arī Latvijas - atkārtota \nintegrācija Krievijas ietekmes sfērā, pakāpeniski nostiprinot un paplašinot \nKrievijas ekonomisko, kā arī informācijas, kultūras un valodas telpu. Citēju: \n\"Krievijas ārpolitiskā kursa maiņa nav nejaušība, bet gan lielvalsts spēka, \nvarenības un ģeopolitisko interešu skaidra apzināšanās. \" Šie vārdi pieder nevis \nkādam žirinovskietim vai komunistam, bet Krievijas valdībā pārstāvētās un pie tā \nsauktās demokrātu nometnes pieskaitītās Šahraja partijas pārstāvim. Nav grūti \nsaprast, ka Skrundas radiolokācijas stacijas funkcionēšana pēc formulas \"4 + 18\" \nKrieviju šobrīd interesē ne tik daudz kā amerikāņu raķešu uzraudzīšana, bet \nvairāk kā instruments, lai izdarītu politisku spiedienu uz Latviju, lai īstenotu \niepriekš nosauktos mērķus. Šeit vietā ir jautājums: vai Ministru kabinetam ir \nkāds darbības plāns, lai ar politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem pretotos \nKrievijas ekspansijai? Piemēram, vai ir paredzēts kaut ko darīt, lai \nprivatizācijas procesā Latvijas valsts īpašuma ievērojama daļa nenonāktu \nokupācijas armijas atvaļināto virsnieku rokās? Spriežot pēc valsts un pašvaldību \nīpašuma privatizācijas likuma, nav paredzēts darīt praktiski neko. Bet tas taču \nir valsts drošības politikas pirmais jautājums, kam Latvijā piederēs īpašums. \nPar to, lūk, valdība negrib īpaši rūpēties, toties biedē mūs ar tankiem, ja \nnepiekritīsim līgumam par Skrundu. Bet nekādi tanki jau nebūs vajadzīgi, jo ar \ntādu valdību, kāda pašreiz ir mūsu valstī, Latvija tiks atdota bez neviena \nšāviena. Un nav ko šeit runāt par starptautisko atbalstu, ja neviena valsts \nLatvijai nav solījusi drošības garantijas līguma noslēgšanas gadījumā. Vēl \nvairāk - amerikāņi pat nenoliedz, ka militāra konflikta gadījumā Skrunda varētu \nbūt viens no pirmajiem triecienobjektiem. Līdz ar to gatavība noslēgt šādu \nlīgumu var radīt vienīgi neizpratni. \nUn pēdējais. Būdams tāpat kā mans kolēģis, visu mūsu kolēģis, Andris Saulīša \nkungs un cienījamais ārlietu ministra kungs Andrejevs pēc profesijas ārsts, es \nnevaru nerunāt par valdības klajo cinismu attiecībā uz vietējo iedzīvotāju \nsabendēto veselību un sakropļotajām dzīvēm. Es nezinu, cik cietsirdīgam ir jābūt \nvaldības vadītājam, lai, aizbraucot uz Skrundu, vietējiem iedzīvotājiem \npateiktu: \"Es balsošu par \"4 + 18\"\". Pēc būtības tas nozīmē, ka es balsošu par \nto, lai arī turpmāk dzimtu slimi bērni, par to, lai arī turpmāk būtu visu dzīve \npraktiski vienas ciešanas. Šāda nostāja jebkurā daudzmaz ciešamā valstī nebūtu \npalikusi bez sekām. Es aicinu balsot par frakcijas\"Tēvzemei un brīvībai\" un LNNK \ndeputātu ierosināto lēmumprojektu. Paldies."@lv . . . . . . "lv"^^ . . . . "1994-03-03"^^ . . . . . . .