Cienījamā Saeimas vadība, cienījamie deputāti! Daudz tika runāts, daudz bagātināja viena un otra puse šajā jautājumā, kas ir jau polarizējis Latvijas sabiedrību un tās politiķus. Pozīcijas iespējas argumentēt daudzas izteiktās kritiskās piezīmes ir samērā ierobežotas, taču tajā pašā laikā nekad nedz valdība, nedz Ārlietu ministrija nav vairījusies runāt par šīm lietām. Diemžēl auditorijā, kurā arī bija domāts runāt par to varbūt vēl plašāk nekā šodien, galvenokārt skatoties uz šo ļoti vēlo vakara stundu, speciālajā konferencē, ko "Latvijas ceļš" organizēja sestdien Vāgnera zālē, diemžēl bija ļoti maz pārstāvju, un tā arī nebija acīmredzot pieslēgta radiotranslācijai visai republikai. Es gribētu šajā ļoti īsajā savā runas reizē atgriezties tikai pie dažiem momentiem, kas tika jau izteikti, un sākt vēlreiz, citējot Andreja Krastiņa vārdus šeit, ka tas nav jautājums, ko lemj partija partijas interesēs, tā nav un nedrīkst būt. Šeit ir jābūt politiskai atbildībai, visas Saeimas atbildībai. Un tāpēc šāda jautājuma izskatīšana Saeimā nav neuzticības izteikšana valdībai, bet šādai sarunai ir jānotiek slēgtā Saeimas sēdē - vai nu plenārsēdē, vai arī Ārlietu komisijai ir jāorganizē ārlietu diskusija, kurā piedalās ikviens, kuram šis jautājums interesē, kuram ir ko teikt, un šai sēdei jābūt slēgtai viena apsvēruma dēļ. Pirms mēs pieņemam lēmumu, jums ir jāzina arī viss tas, kas ir mūsu rīcībā. Es jau teicu, ka mums ir ierobežotas iespējas argumentēt un varbūt noraidīt vienu otru aplamu uzskatu šeit tikai tāpēc, ka es nevaru atļauties tādus teicienus, kā var Berklava kungs, būdams deputāts, ka Amerikas varasvīriem liekas tā un tā. Es pat nevaru citēt vēstules, kurās valdības pārstāvji varbūt min pretējus argumentus, bet es to visu varu darīt zināmu Saeimas deputātiem. Man nav neviena dokumenta, kuru es nevaru ne tikai minēt, bet varu pat nolikt oriģinālu uz atsevišķa galda, un katrs, kam tas interesē, tie pieies un iepazīsies. Šeit var būt arī sarunu projekti, līgumprojekti, kurus nav pieņemts iepriekš pavairot un izplatīt, bet kuru katru mūsu dokumentu noliek jau no rīta katram uz galda, kamēr norit sarunas. Tas nav nopietni, tā to nedara. Slēgtā sēdē var, ja ne izplatīt, tad vismaz pieiet un izlasīt katrs var, kāds pašreiz sarunu projekts ir uz doto brīdi, kāda ir Latvijas nostāja vienā vai otrā jautājumā un kāda ir Krievijas nostāja. Es aicinātu atgriezties pie šādas sarunas, ja mēs tiešām gribam palīdzēt meklēt risinājumu. Mīļie kolēģi, risinājumu nesāk veidot tā, ka viens politiskais spēks iesaka pieņemt aizliegumu un šāda kopēja kompromisa labāko variantu sāk meklēt no nulles - no nepiepildīta dokumenta jau sākotnēji. Sarunu un diskusiju beigās top tas projekts, ko varbūt pēc tam vēl pārspriež, un par to balso visa plenārsēde. Šodien kaut vai uz šā ļoti emocionālā fona tika minimāli argumentēts un tikai pateikts, cik slikti ir saglabāt Skrundu Latvijā, un mēs nevienu brīdi nešaubāmies, ka tas ir slikti. Vai tiešām jūs domājat, ka valdība ir tik aprobežota, ka uzskata, ka tas ir kaut kas labs Latvijai? Vai arī Krievija valdības locekļiem ir samaksājusi kaut kādu kukuli, lai viņi piekrīt? Var jau būt, ka kāds pieņem pat tā. Mums ir jāzina, kas notiks, ja neparakstīs nekādu līgumu. Un, lai to pateiktu, ir vismaz jāzina, ko par to domā citi, un es nedomāju, ka globālā mērogā politiķi šeit, šajā zālē, ir visi tie gudrākie, visi tie orientētākie. Jā, par Latviju viņiem sāp visvairāk. Nevienam ārpusē Latvija nesāp tā kā mums. Bet tā ir par maz. Šīsdienas situācijā, mīļie draugi, tā ir par maz! Un mums vēlreiz derētu varbūt ieklausīties vārdos, kas man pilnīgi kā ar āmuru pirms divām dienām iesitās atmiņā, kad mēs ar Ministru prezidentu runājāmies ar Izraēlas prezidentu, kurš ir bijis lielisks karavīrs, Gaisa kara spēku virspavēlnieks, pirms kļuva par prezidentu. Viņš pateica: mazām valstīm - tādām, kādas ir Baltijas valstis un kāda ir Izraēla - ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgām savā taktikā, ārkārtīgi gudrām un to rīcībai ir jābūt pirmšķirīgai, es gan nezinu, kā tulkot vārdu "excellent". Jā, varētu tulkot kā "lielisks", bet valstu attiecībās tas diez vai ir tas labākais vārds, taču tas nav tik svarīgi, jo katrs saprot šā vārda jēgu. Es tikai gribu parādīt, ka katrai lietai ir divas puses. Cienījamais Grīnblata kungs pateica: jā, pareizi, kad Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentam uzreiz uzdeva nesagatavotu jautājumu, vai Skrunda var būt mērķis. Viņš teica, ka jā, kā tad. Un tad aprāvās. Turpretī citas personas jau teica ko citu, un tam Grīnblata kungs jau drusku mazāk pieskārās. Arī mūs šis jautājums ļoti interesē. Ne velti mēs vienmēr to aktīvi izvirzījām Amerikas pusei. Mēs pieprasījām vēl vēstniecībā, lai viņi noskaidro, jo tur, pretēji mums, kas tikai varēja kaut ko pierakstīt savos blociņos, tur visi ieraksti paliek vārds vārdā. Amerikas puse jau nepiegāja šim jautājumam tik pavirši, ka tikai parunājās, un tie latvieši aizbrauca. Lūk, ko mēs saņēmām par šo sarunu pēc tam. Cilvēks, kas tajā brīdī ar mums runāja, toreiz vēl nebija valsts sekretārs aizsardzības jautājumos, bet kļuva par tādu pēc tam - dienu vēlāk. Tas jau ir minēts un avīzēs rakstīts. Bet, lūk, tātad Viljams Peri jautājumā par Skrundas radiolokāciju kā iespējamu ASV kodoluzbrukuma mērķi teica sekojošo (tas ir stenogrammas izraksts): "Savienoto Valstu kodoluzbrukuma mērķis zināms tikai ļoti ierobežotam cilvēku lokam, un šī informācija nav izpaužama, bet es varu jums teikt, ka jums nav pamata domāt, ka Skrundas radiolokācijas stacija varētu būt ASV kodoluzbrukuma mērķis eventuāla kodolkara gadījumā. " Pavisam nesen, 28. februārī, mūsu vēstniecība Vašingtonā tikās ar cilvēku (es pagaidām nenosaukšu viņa uzvārdu), kurš ir šā pieminētā pretballistisko raķešu līguma zinātniskais sagatavotājs. Un sarunā viņš teica, ka ir ar mieru braukt uz Rīgu, ja viņu uzaicinātu vai kādam interesētu ar viņu tikties. Viņš varētu paust savu viedokli šajā jautājumā, un viņa vārdi ir sekojoši: "Kara gadījumā... (pie kam tie ir teikti kādas divas dienas atpakaļ)... kara gadījumā Skrunda būs absolūti bezvērtīga ne tikai kā mērķis, bet pat konvenciālo ieroču lietošanas gadījumā. " Tātad tā nav derīga pat kā mērķis konvenciālajiem ieročiem, nerunājot par kodolieročiem. Te ir liels izskaidrojums arī tāpēc, ka, ja nav kodolkara, tad iznīcināt šādas agrās brīdināšanas stacijas ir tas pats, kas pieteikt kodolkaru, jo neviens nezina, kas tam sekos. Ja tas ir jāizdara, tad to var izdarīt ar citiem paņēmieniem, kaut vai ar spēcīgu elektromagnētisko starojumu. Priekš tam nav vajadzīgas bumbas. Tātad viedokļi var būt dažādi. Es nebūt negribu teikt, ka šeit ir izsmeļoša garantija. Protams, tās nav. Bet katra šī detaļa, ko mēs šodien šeit izvirzījām, ir jāapskata no vairākām pusēm. Un tikai tad pateiksim visi kopā, cik liela mums ir drošība vienā vai otrā jautājumā. Tad spersim nākamo soli. Šodien viennozīmīgi pateikt, ka delegācijai nevajag dot mandātu un pieprasīt tūlīt ar 31. augustu izvākt šo ierīci ir vairāk nekā nenopietni. Es aicinu jūs vēlreiz uz šādu sarunu. Tika minēts Berklava kungs, minēja Vācijas prezidentu Kolu. Dīvaini, ka arī partijas līderi, kas kritizē mūsu politiku, avīzē rakstīja, piemēram, Krisberga kungs, ka būtu interesanti zināt, vai tāpat domā prezidents Miterāns un kanclers Kols. Varbūt mūsu līmeņa cilvēki varēs pa tiešo pazvanīt. Mēs varam darīt tikai to, ko varam savā līmenī. Vācijas Ārlietu ministrijas atbilde 24. februārī uz šo jautājumu bija šāda. Citēju: "Jautāts par Vācijas viedokli jautājumā par panākto vienošanos par Skrundas lokatoru... (es neminēšu uzvārdu, tātad tas ir augsts ārlietu ministrijas darbinieks)... Vācijas Ārlietu ministrija izsaka atbalstu Latvijas valdībai un norāda, ka ar Krieviju panāktā vienošanās ir saprātīgs kompromiss. (Ja tā būs panākta, vēl jau nekas nav panākts.) Šāda kompromisa panākšana atbilst ne vien Latvijas interesēm, bet ir svarīga arī Eiropai. Tas neapšaubāmi ir būtisks faktors stabilitātes nodrošināšanai visā reģionā, un Vācija kā valsts ir ieinteresēta šādas stabilitātes veicināšanā un tādējādi arī kompromisa panākšanā, kas to nostiprina. " Es nezinu, vai to ir parakstījis kanclers Kols. Man nav tādas iespējas - uzlikt par pienākumu Valsts prezidentam ar viņu saistīties. Dabūsim atbildi arī uz šo jautājumu. Es no savas puses esmu ar mieru izvirzīt šo jautājumu 9. martā, tiekoties ar Vācijas ārlietu ministru Kinkela kungu. Pēc viņa uzaicinājuma Baltijas ārlietu ministri dodas uz Bonnu. Un tā soli pa solim. Uz šo brīdi man ir 37 rakstiski dokumenti tikai Skrundas jautājumā - par šā kompromisa vajadzēšanu, nevajadzēšanu, derīgumu vai nederīgumu, vai tas rada lielākas briesmas vai zināmu tomēr lielāku drošību. Un, tikai saliekot visu to kopā, redzam, ka tur ir arī šaubu elementi, kā, piemēram, ASV Baltijas institūta, kura dokumentu arī jūs saņēmāt, kur ir pilnīgi pretēji apgalvojumi. Bet izvērtēsim visus tos kopā! Mans lūgums šodien ir vispār nepieņemt lēmumu šajā sakarā, bet vienoties par nopietnu apspriešanu. Nevienu dokumentu mēs vēl neesam parakstījuši. Nākamā delegāciju tikšanās tiek plānota 14. martā. Līdz tam laikam ieinteresētā Saeimas daļa var tiešām palīdzēt delegācijai izvērtēt, līdzsvarot savu lēmumu, bet delegācijas uzdevums ir ieklausīties šādā padomā, nevis atsevišķa politiskā spēka mazdrusciņ uz emociju viļņa sagatavotā dokumentā. Tas, protams, ir ļoti labi pieņemams Latvijas tautai, un tas ir saprotami. Nu kurš no mums balsotu pret? Bet iepazīsimies drusku nopietnāk! Paldies.