. . . . "Godātie kolēģi! Es atvainojos, ka es neesmu politiķis, es esmu vienkāršs ārsts. \nMēģināšu runāt kā cilvēks, kas cenšas domāt. Jo diemžēl manā iepriekšējā darbā \nbija vajadzīgs domāt, jo bija jānosaka diagnoze un uzreiz turpmākajās stundās \nvarēja redzēt, vai to ir vai nav taisnība. \nTātad pirmais. Kas attiecas uz Krieviju. Es esmu pieradis ticēt tam, ko es \nkādreiz esmu piedzīvojis, vai kas vēsturē ir pierakstīts. Gribu lūgt klātesošos, \nlai kāds pierāda pretējo manam tēvam. Viņš, izcietis visus tos lēģerus teica, ka \nnav vēl bijis tāda precedenta, ka Krievija ir izpildījusi to, ko ir solījusi. \nTas ir punkts numur viens. \nEs labprāt lūgtu, lai kāds tiešām man atnāk un parāda kaut vai vienu līgumu, ko \nKrievija ir izpildījusi. Precedentu, lai man rastos kaut mazākais graudiņš šīs \nticības. Latvijas vēsturi, es domāju, labāk zina tie, kas māca šo vēsturi, bet \ntā ir iznācis, ka arī man kā amatierim, ir bijušas kādas intereses par savu \nizcelšanos, par savu tēvu un par tautas dzīvi valsts formēšanās stadijā. Mēs \nzinām, kā Latvija tapa. Strēlnieki to izcīnīja un tad, kad Krievijā bija totālas \njukas (toreiz tā bija boļševiku Krievija), tad krievi to līgumu parakstīja. \nToreiz arī daudz strīdējās, kāda būs robeža, bet toreiz bija skaidrs - vienā \npusē spēks, otrā pusē spēks, un kādu laiku šis līgums darbojas. \nPienāca 30. gadu nogale. Atkal starptautiska situācija, krīze, pasaules \nintereses, arī sociālie apstākļi sāka samilzt, 30. gadu (1936., 1937. gadu) vidus \nkrīze arī sāka atspoguļoties un tad, protams, tika pieņemts lēmums. Es nezinu \ndetalizēti, kā tas tika izdarīts, bet skaidrs ir viens: Latvijā tad nebija \nparlamenta, bija vadonis un cilvēki uzticējās vadonim. Un vadonis izlēma, ka tā \ntautai būs labāk. Un 1939. gadā tika nodibinātas bāzes. Krievu bāzes. Mēs tagad \napelējam pie saviem draugiem - pie Skandināvijas apelējam, pie citām valstīm, \nbet mums pirmām kārtām ir jāpasaka, ka Helsinki tika bombardēti tieši no šīm \nbāzēm. Tātad tas ir punkts numur viens. Mēs nevaram zināt kā to lokatoru \nizmantos, kādās interesēs to izmantos. Varbūt to izmantos kaut kādā ... Es \nnezinu, neviens mums nedz kādreiz skaidros, nedz arī lūgs, kā to visu darīs. \nVienkārši, ko gribēs to darīs, vai mēs esam līdzatbildīgi, vai mēs neesam \nlīdzatbildīgi par to, kas notiek mūsu zemē un caur mūsu zemi. Es domāju, ka arī \nvēsturnieki var pierādīt, ka faktiski ar to, ka tika izveidotas kara bāzes, ar \nto jau arī Latvijas neatkarība kā tāda pārstāja eksistēt. Vairs nebija nopietni \nuzsākt kaut kādu cīņu, jo nu galu galā tā situācija ir tāda, ka, ja jau \npretinieks ir tavā guļamistabā nu un tagad viņu it kā dzen, bet tad atkal prasa \n- kāpēc tu viņu laidi tajā guļamistabā? Un tas jau viss kļūst tā ļoti amizanti. \nUn nepārliecinoši. To, ka jebkurā gadījumā var pārsviest ļoti lielus spēkus - \n100, 200, 300, 500 kilometru attālumā mēs to ļoti labi novērojām, mēs redzējām \ntagadējās tehnikas attīstību kaut vai karā, tur, kur var ļoti lielus kontinentus \nātri pārsviest. Bēdīgi slavenais incidents ar Vidzemes priekšpilsētu mums \nrādīja, ka pirmais arguments pie kā ķērās ir desantu divīzijas. Un visiem uzreiz \nkļuva skaidrs, ka šī dziesma par dzeltenajām lapām - par izpletņu lēcējiem divu \nstundu laikā var kļūt Latvijai par realitāti. \nEs domāju, tie visi ir tādi sekundāri jautājumi, un te varētu runāt un stāstīt, \nun kārtot šīs lietas, bet ir vēl viens tāds interesants aspekts, kas šajā visā \ngarajā dialogā diemžēl sāk kaut kur pazust. Un tā, es domāju, ir mūsu visu \nzināmā mērā atbildība un mūsu visu ceļš uz to Latviju, kādu mēs redzam. Es gribu \nteikt, ka šodien ir samērā vēsturiska diena, šodien ir 3. marts; kā jūs zināt, \nšodien ir arī ir zināma jubileja notikumiem, kas risinājās nesenā pagātnē, kad \nvienā Baltijas valstī, vienā Baltijas republikā PSRS sastāvā, tika veikts PSRS \niedzīvotāju referendums. Vai šī valsts drīkst atdalīties? Es toreiz biju Vācijā, \nMinhenē, tieši radio \"Brīvā Eiropa\" un sekoju, kā tas viss notika un kā \namerikāņu kolēģi, kas tur konsultēja radio \"Brīvā Eiropa\" uztraucās. Viņi teica: \n\"Jā, noteikti ir vajadzīgs tāds referendums. Man liekas, ka lietuvieši jau bija \nveikusi to, ka tam tā ir jābūt. Un mani argumenti. Es teicu, ka tas ir \nnepieņemami, vienā okupētā valstī veikt kaut kādu referendumu, ka tas ir \nnesaprotami, neizskaidrojami; toreiz tas viss likās tā smieklīgi, nu jā, \nvajadzīgs un cauri. Un, protams, tas viss izdevās, un mēs to izmantojām, bet tas \nviss ir nekorekti. Tas viss ir nekorekti un tas viss krājās, krājās, un arī tiem \ncilvēkiem, kas toreiz piedalījās, netika teikta patiesība. Šodien viņi stāv \nlaukumā, viņi izsaka savas bažas, un arī viņiem ir zināma taisnība, jo mēs viņus \ntoreiz mānījām. Es tikai gribu teikt to, ka tāda pati situācija sāk veidoties \narī ar šīm bāzēm. Faktiski man rada izbrīnu, ka situāciju varētu raksturot \nvarbūt šādi, tādā naivā diletanta izpratnē, tad, kad mums ir izdevīgi, mēs \nrunājam par Latvijas Republiku, tās likumiem un pārmantojamību, bet tikko tas \nmums nav izdevīgi, vai vajag risināt savas savtīgās intereses, tā mēs piekopjam \ngluži normālu parlamentāru ceļu, it kā mēs būtu no PSRS atdalījusies daļa un \nesam tagad otra republika, tās mantotāja. Šeit arī ir tā robežšķirtne, kas \nparādās šajā domāšanā un arī tālākā rīcībā. Es domāju, ka šis divkosīgais ceļš \ntuvā nākotnē vairs nebūs iespējams. Vēl jo vairāk, ir skaidri un gaiši \njāvienojas, kā mēs šo armiju saucam un kādu statusu mēs tai piešķiram. \nDiemžēl no 1987. gada, kad mūs vēl ar pipkām dzenāja pie Brīvības pieminekļa, ir \npagājis zināms laiks un mēs redzam, kāda ir bijusi uzskatu evolūcija. No tīri \nekonomiskām tiesībām līdz politiskām tiesībām. Bija tāds brīdis, kad Vulfsona \nkungs ļoti adekvāti pierādīja, ka mūsu valsts ir okupēta. It kā Maskava to esot \natzinusi, Gorbačova kungs izteicies, ka tā esot okupēta teritorija. Un tas viss \narī laika kontekstā pazuda, es un mani apkārtējie cilvēki, un es arī sāku domāt, \nka mums bija tāda pārliecība, ka tik tiešām, bija tāda pārliecība, ka mēs esam \nokupēta valsts. Ka okupācijas karaspēks ir tieši tas, kas uzturēja šo režīmu. \nŠodien, strādājot Saeimā, es saprotu, ka to zinu es, to zina mana sieva, bērni, \nto zina mans tēvs, mani radi un visi citi. Priekš pasaules mēs neesam nekāda \nokupēta teritorija. Priekš pasaules mēs esam viena no PSRS atdalījusies guberņa, \nturklāt pēc PSRS likumiem, un kur cars Boriss dāvājis brīvlaišanas tiesības, \nkaut kas līdzīgs 1905. gada Somijas guberņai, vai kaut kas tāds. Un ka šī armija \nnav nekāda okupācijas armija, bet tas ir vienkārši svešs karaspēks. Nu kaut kas \nlīdzīgs kā amerikāņi Filipīnās. Es teiktu - labrīt! Vai nu es guļu vai kāds cits \nguļ, vai kaut kas notiek? Nu tad beigsim izlikties. Es saprotu, ka \nprofesionāļiem ir ļoti labi izlikties, bet man kā lauku ārstam ir ļoti grūti. Es \nsāku putroties sevī, sāku nesaprast, kas tad te notiek galu galā? Ja tas ir \nokupācijas karaspēks, tad ir vajadzīgs okupācijas karaspēka statuss, un par to \njautājumu ir arī jārunā. Es domāju, visas valstis, kas runāja par okupācijas \nkaraspēku, - pirmā bija Austrija, kā jūs zināt, - nu, protams, dažādi ir šie \nlikteņi, bet šīs valstis panāca savu. Šis okupācijas karaspēks ir atstājis šo \nvalstu teritorijas. Ja mēs tagad pieņemam šo līgumu, tad faktiski okupācija tiek \nlegalizēta. Un neviens man nepierādīs pretējo. Okupācija tiek legalizēta. Uz \nkāda līguma vai spēka pamata jūs varat, teiksim, iebilst Krievijai? Nu pašu \nelemetārāko. Viņi paņems un nometīs uz Skrundu 15 000 desanta divīziju. Es \nrunāju galīgas muļķības, bet nu tomēr. Viņi kaut kā to visu lietu pamatos. Un \natradīsies tikai Skrundas teritorijā. \nUn vēl viena lieta. Ja kāds domā, ka pēc līguma noslēgšanas kāds runās ar tādu \nantiņu\". Man kāds kolēģis teica, ka mēs šodien esam tādi kā antiņi, bet neesam \nvairs trešie tēva dēli. Es domāju, ka mums ir jāizvērš tas iesāktais darbs, ko \nsaglabāja trimda, ko veica trimdas latvieši, ko atmodas periodā mēs tā pilnīgi \nperfekti labi nespējām pierādīt. Mums tas ir jāattīsta caur programmu \"Latvijas \ntēls\", caur vēsturiskām izziņām, caur visu ir jāpierāda. Un jālūdz varbūt palīgā \nkaimiņi - igauņi, lietuvieši. Jāgriežas varbūt pie baltkrieviem. Ir jāgriežas \nvarbūt pie ukraiņiem šadā situācijā. Varbūt tik tiešām var skatīties kaut kādu \nreģionālu politiku tālāk. Un tad šo jautājumu risināt. \nNobeigumā es gribu pateikt tēzi, ka vēl nav bijis tāda vēsturiska precedenta, \nkad Krievija ir turējusi vārdu. Paldies par uzmanību."@lv . . . "142"^^ . . . . . . "1994-03-03"^^ . "lv"^^ . . . . . . . . . .