Cienījamais Prezidij, kolēģi! Es atnācu uz šo tribīni vairāk sirdsapziņas mocīts, zināmā mērā baiļu mākts par Latvijas nākotni, par tās neatkarību. Gribu mēģināt izteikt savu viedokli varbūt daļēji kā aģitācijas veidu. Mēs šodien redzējām klasisku frakciju darbību, kad frakcijas runā ar saviem vēlētājiem tā, kā viņi to gaida. Un tas ir tīri normāli tad, kad risinās Latvijas iekšējie jautājumi. Šis jautājums par Skrundu, par Krievijas armijas izvešanu, ir jautājums par Latviju pašu - būt vai nebūt. Vai būt Latvijai neatkarīgai, patstāvīgai, vai kāda apspiestai. Un šeit nevarētu vairs būt nekāda runa par kaut kādām frakcijām. Nebūs Latvijas, - nebūs nedz šo frakciju šeit, Saeimā, nedz to politisko grupējumu, kas nav tikuši Saeimā un kas eksistē šodien republikā. Šeit ir, manuprāt, jābūt vienotai Saeimai, Latvijas tautas pārstāvei, kas lemj par tālāko nākotni. Es uz to ļoti jūs aicinu. Un aicinu domāt reāli, zināmās saprāta robežās. Kāpēc? Es domāju, tāpēc, ka viens no galvenajiem Latvijas neatkarības politiskajiem rādītājiem ir šīs armijas iziešana no Latvijas. Un diemžēl tas nav tikai politisks jautājums. Tas ir arī ekonomisks jautājums. Jo mēs šodien ļoti bieži saskaramies ar ārzemju firmām, kuras negrib ar mums saistīties - it kā mūsu zemās garantijas dēļ. Baidās, vai mūsu patstāvība ir stingri garantēta. Un tas mums ir ļoti nepieciešams - šī Rietumu sadarbība, šo firmu ienākšana Latvijā. Tā ka, izejot krievu armijai no šejienes, risinājas divi jautājumi - risinājas politiskais un strauji risinājas ekonomiskais. Tādā gadījumā ekonomiskais jautājums var risināties pozitīvi arī ar Austrumu tirgu. Esot šādam līgumam, nogaidot šo augustu, atbrīvojot Latviju no Krievijas armijas, paliekot Skrundai kaut kādā statusā, es savā izpratnē, tautsaimnieciskā izpratnē, saprotu, ka varu lūgt valdību: pagriezieties arī uz Austrumiem, mēģināsim tur kaut ko pārdot vai kaut ko nopirkt! Šodien to darīt nedrīkst. Valdība to darīt nedrīkst, var tikai privātfirmas. Tas ir viens jautājums. Otrs jautājums. Mēs šeit varam nodeklarēt. Nodiktēsim savus noteikumus, un, ja viņi tam nepiekrīt, tātad līguma nebūs. Manuprāt, Krievija vēl darīs daudz ko, lai tiešām nebūtu šā līguma. Krievijai tas absolūti nav vajadzīgs. Jo mēs taču ar roku dzelžiem viņus ārā neizvedīsim. Neviens (mēs zinām savas starptautiskās attiecības) netaisās šeit šaut, lai dabūtu viņus ārā. Vienīgais, ko mēs varam lūgt savai komisijai, Ārlietu ministrijai, valdībai, ir - prast veidot diplomātiju ar maksimāli izdevīgiem noteikumiem. Bet ir jādabū šis līgums. Bez šā līguma neceriet uz kaut kādu armijas iziešanu! Otrs jautājums. Nu, nebūsim naivi! Skrundas lokators tapa 1972. gadā divu valstu līguma rezultātā, divu valstu sadarbībā - Amerikas Savienotās Valstis vienojās ar Padomju Savienību, un šodien Krievija ir kā pārmantotāja. Pretraķešu ātrās reaģēšanas, ja tā varētu nosaukt, jeb izlūkošanas radari. Lai dabūtu brīdinājumus, divas valstis ir vienojušās. Mēs lasām presē, ka, faktiski pateicoties Savienotajām Valstīm, Krievija nedaudz (jeb zināmā mērā) pārskatīja savus termiņus un nostāju, un radās šis termiņš - 31. augusts un 4 + 18. Es domāju, ir jādara viss iespējamais, lai piepildītos šis termiņš - 31. augusts. Man pat liekas, ka tas jau nav pat ticams. Tas ir par ātru. Vai viņi uz to ies? Bet ja mēs dabūjam šādu līgumu, mūs taču atbalsta tagad Rietumu valstis, ja mēs šodien turpinām turēties tam pretī, diktējam savus noteikumus, tie rietumnieki taču no mums atteiksies. Kādu mēs varam sagaidīt no viņiem atbalstu? Vai mēs vieni spējam ko izdarīt? Nu, nē taču. Un tāpēc es ļoti ļoti ceru, ka mēs netracināsim savus vēlētājus un nejautāsim tiem Skrundas iedzīvotājiem, jo mēs zinām, ko viņi grib. Viņiem tā armija nav vajadzīga ne tikai rīt, viņiem nekad tā nav bijusi vajadzīga, tāpat kā mums. Ne vakar, ne aizvakar, ne 1940. gadā, bet tā diemžēl ir. Un šodien tikai mūsu diplomātija, prasme sakļauties, izjust šo konjunktūru, ļauj cerēt, es tiešām atļaujos pateikt vārdu "cerēt", ka viss labi beigsies. Un tā armija tiks izvesta. Jo būs provokācijas, būs diktāti, būs visādi varianti, kuri tiešām mums nebūs pieņemami, bet, šodien parādot Rietumiem, ka Latvija it kā nepieņem arī Savienoto Valstu variantu un ieteikumu, mēs zaudēsim savu vienīgo sabiedroto kaut vai politiskajā plāksnē, kas var darīt zināmu spiedienu uz Krieviju. Es noeju no šīs tribīnes, domādams, ka es neesmu tukšu ūdeni lējis. Es nezinu, ko nozīmē Krastiņa kunga piedāvātā slēgtā Saeimas sēde, neesmu tādā piedalījies, pieļauju varbūtību, ka tas nav sliktākais variants, ja mūs neviens neklausās, varbūt, paši runājot, būsim tiešām vienoti. Bet es vēlreiz naivi aicinu visus aizmirst savas politiskās ievirzes, savas frakcijas, būt vienotai Saeimai, risinot savas dzimtenes būtību, jeb esamību. Tas ir šodien primārais. Paldies jums par uzmanību.