Cienījamie tautas izraudzītie! Es vispirms gribu dažos vārdos izteikt savu viedokli par valdības taktiku, varētu pat teikt, darba stilu. Šodien mēs diemžēl atkal saskaramies ar esošās valdības nodomu turpināt mums jau pazīstamo, bet nepieņemamo darba stilu - paveikt kādu darbu, kas nav tautas interesēs, un tad pamēģināt dabūt Saeimā šādas rīcības sankcionēšanu. Mēs tādus piemērus jau zinām daudz, kad nostāda fakta priekšā, un tad, protams, ir bieži vien grūtāk izšķirt jautājumu nekā tad, ja mēs to apspriestu pirms tādas rīcības sākšanas. Nu, šoreiz konkrēti runa ir par nodomu parakstīt līgumu ar Krieviju, ka militārā bāze, saukta par lokatoru vai kaut kā citādi, Skrundā turpinās darboties vēl vismaz 4 gadus, bet ir iespējams, ka termiņš tiks atkal pagarināts (vismaz tāda iespēja ir jāparedz) un lokators turpinās graut cilvēku veselību, turpinās gandēt dabu. Par visu šā lokatora nelabo ietekmi mēs dzirdējām Skrundas pilsētas un vairāku apkārtējo pagastu deputātu atklātajā sesijā. Man arī bija iespēja šajā sesijā piedalīties un dzirdēt visu to, ko tur teica cilvēki, kuri nu vistiešāk un vislielākā mērā ir apdraudēti šā lokatora darbības rezultātā. Runāja tur gan biologi, gan mediķi, gan pedagogi, gan apkārtējo pagastu deputāti, un neatradās neviens, kas teiktu:"Varam vēl paciesties! Slikti jau ir, bet varam paciesties!" Nē! Visi prasīja - izvest nekavējoties un pilnos apmēros. Klāt bija arī mūsu cienījamais premjerministrs Birkava kungs, bija klāt arī sevišķo uzdevumu ministrs Inkēna kungs, bija klāt valdošās koalīcijas frakcijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētājs Panteļējeva kungs, bija klāt arī citu frakciju pārstāvji un vadītāji, un mēs visi to dzirdējām. Un arī premjerministrs un arī Panteļējeva kungs, arī Inkēna kungs runāja, un neviens necentās apstrīdēt kaut vienu tur minēto faktu par šā lokatora darbības kaitīgumu. To nevar noliegt, protams. Nenoliegšu, bija teikts arī tā: jā, nu, protams, labāk jau būtu, ja viņi varētu pārtraukt to darbošanos, bet to pašu, ko arī Virša kungs šodien te teica, - mums jau izvēles nav vai arī izvēle ir maza. Tas tā varbūt ir, bet es domāju, ka šī izvēle, lai panāktu armijas izvešanu, atstājot šo militāro bāzi, - tāda izvēle mums nav pieņemama. Varēja pat jautāt tā: kāpēc tad Krievija, kas runāt negribēja nemaz par to, ka armiju izvedīs (bija gan arī citādas runas, ka izvedīs, bet bez termiņa), - kāpēc tad nu tagad gribētu to darīt tik steidzīgi? Kāpēc tad nu tagad vajag to armiju izvest? Atbilde ir skaidra. Ir, protams, zināmā mērā neizdevīgi turēt šeit lielu armiju, maksāt par lietojamo zemi un citādas nodevas, ja to var aizvākt tikai simt kilometrus sāņus un vajadzības gadījumā atkal ievest un ja var paturēt šīs militārās bāzes - vienu, vēlāk varbūt būs vēl kāda vajadzīga - un tā tālāk. Tas ir daudz lētāk. Izdevīgāk. Un, protams, tas ir saistīts arī ar to palīdzību, ko Krievija gaida no Rietumiem, kas nu tomēr ir nākuši pie slēdziena, ka tās armijas oficiālās daļas tomēr vajadzētu izvest. Lūk, tāpēc arī nu ir gatavi parakstīt kādu līgumu, ka tās armijas daļas izvedīs. Skrundā arī vietējie iedzīvotāji teica: ne šie zaldātiņi, kas te, Latvijā, vēl ir palikuši, ir tie, kas mums visvairāk kaitē, bet mums ir vajadzīgs šos kaitīgos militāros midzeņus iznīcināt, - ne iznīcināt, bet gādāt, lai tos aizved vispirms. Un mums ir jāpanāk tas, lai mūsu valsts tiktu atbrīvota no tiem jau demobilizētajiem un vēl nedemobilizētajiem, pašreiz vēl demobilizējamiem militāristiem, kas atkal paliks Latvijā. Lūk, kāds ir īstais mērķis, kāpēc Krievija tagad ir ar mieru to nelielo armijas daļu, kas vēl ir palikusi Latvijā, izvest, - bet uzstādot mums nepieņemamas prasības. Vēl vienam aspektam es gribētu pieskarties. Vai ir tāds kaut kas jauns piesolīts, ko jau agrāk Krievija nebūtu teikusi? Un kas Krievijai nebūtu teikts? Es neticu, ka Krievija patiešām grib izvest savus bruņotos spēkus no Latvijas. Prasība izvest tos pilnos apmēros un ātri ir jau skaidri ierakstīta, piemēram, EDSA 1992. gada Helsinku rezolūcijā; tas ir ierakstīts arī 1992. gada un 1993. gada ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā, un nekas no tā nav izpildīts. Mums tagad jau starptautiska spiediena rezultātā 1993. gada novembrī Krievija savā militārajā doktrīnā arī garantē savas armijas izvešanu no ārvalstīm 1994. vai 1995. gadā. Un tur ir gan piezīme - ja vien valstis, kurās atrodas Krievijas karaspēks, ar kādu līgumu vai lūgumu nelūgs to nedarīt. Tas ir diezgan zīmīgi. Un, ja mēs tagad izpildīsim Krievijas prasību, vai tas arī nevarēs tikt iztulkots kā zināma pielaišanās un gandrīz kā lūgums, lai nu paliek tā bāze vēl? Tātad ir jau starptautiskos līgumos pieprasīts izvākt armiju un ir Krievijas apliecinājums to darīt. Kāpēc tad šodien atkal mums ir tāda liela steiga - slēgt kaut kādu jaunu dokumentu uz mums nepieņemamiem noteikumiem? Nu, es jau teicu, ka, pirmkārt, Krievija nekad, es uzskatu, nav domājusi savus bruņotos spēkus pilnīgi izvest un atteikties no Baltijas valstu pakļautības savai politikai, savam iespaidam. Otrkārt, visu lielo armiju uzturēt, kā es jau teicu, ir neizdevīgāk, nekā paturēt šeit tikai bāzes, kas tā kā tā būs nemitīgi saistītas gan ar Krievijas bruņoto spēku pavēlniecību, gan arī ar valdību. Vēl viens aspekts šinī sakarībā. Kāpēc, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, to dižvīri, dod mums padomu, zināmā mērā rekomendāciju, - parakstīt līgumu ar Krieviju šinī sakarībā? Es domāju, ka tas ir viegli saprotams. To dara tāpēc, lai noņemtu atbildību par pieminētajām rezolūcijām to izpildīšanas gadījumā, jeb, pareizāk sakot, to neizpildīšanas gadījumā noņemtu rūpes par jau pieminēto dokumentu nepildīšanu. Pašreizējiem Rietumu dižvīriem tad būs mierīga dzīvošana: nebūs jāstrīdas ar Krieviju, nebūs nekādi atgādinājumi jāsaka Krievijai, lai tā tomēr... gan uzdod tos uzdevumus un solītos nepilda. Un vēl. Kāds ļaunums mums līguma parakstīšanas gadījumā būs bez pieminētā ļaunuma? Pats galvenais, protams, ir cilvēku veselības bojāšana, kropļošana, kas jau ir vairākkārt minēta un pierādīta, bet kāds ļaunums vēl būs? Vispirms, man liekas, ka, parakstot tādu dokumentu, tiks legalizēta okupācijas turpināšanās un mums būs grūti tad šo jautājumu izvirzīt vēl - un tieši starptautiskā mērogā. Es domāju, ka nevar nepieminēt arī tādu ļaunumu, ka līdz ar to tiks iznīcināts vārīgi uzsāktās Baltijas valstu vienības, tā sakot, asociācijas radīšana jeb asamblejas radīšana, jo Igaunija ir kategoriski pateikusi, ka viņa tādus dokumentus neparakstīs. Un mēs jau esam redzējuši, ka rakstiskā veidā to atsakās darīt. Ja mēs to darīsim, tātad arī šinī ziņā tas būs liels sitiens nepieciešamās Baltijas valstu vienības veidošanai. Nu, un vēl trešais. Arī tie cilvēki, kas piedalījās Vašingtonā tajās sarunās, teica, ka tādā gadījumā, ja šeit šis objekts paliks darboties, Latvija neapšaubāmi kļūs par pirmo stratēģisko objektu, kas dabūs pirmo triecienu konflikta gadījumā. Nu, lūk, iemesli. Kad, piemēram, Birkava kungam Skrundā uzdeva šo jautājumu, arī tad, kā es jau pieminēju, teica, ka nav citas izvēles. Es esmu dzirdējis arī vēl tādu ieganstu, ka, lūk, ja mēs neparakstīsim šo, nepaklausīsim Amerikas dižvīru rekomendācijām, tad ar mums Rietumos vairs neviens nerunās - nerunās ne Eiropā, ne pāri okeānam. Es baidos... es nevis baidos, bet gribu pasvītrot, ka drīzāk notiks otrādi. Vai tad tiešām mēs neesam jau dzirdējuši, ka veselā grupā cilvēku, vadītājos, - un ne tikai atsevišķos vadītājos, bet valstīs - mainās viedoklis par šīm rekomendācijām. Piemēram, Kols, Vācijas premjers, ir pateicis, ka to tomēr nedrīkst pieļaut, ka tās domas, ka vajag nākt pretī Krievijai un pieļaut, ka vēl paliek kaut kādas militārās bāzes Latvijā, ir nepareizs viedoklis. Mēs zinām, ka arī Amerikā nav tikai valsts sekretārs un prezidents, bet ir arī senatori un ir parlamentārieši, kuri arī ir citādās domās. Es domāju, ka ir pavisam ticami, ka var pienākt reize, kad ar mums nerunās, ja mēs paši būsim parakstījuši tādu galīgi mums nepieņemamu dokumentu. Paldies par uzmanību.