Cienījamais Prezidij, godātie klātesošie! Tā kā šajā zālē ir jau daudz kas citēts, arī es atradu vienu grāmatiņu, kur vismaz viens teikums drusciņ atspoguļo to situāciju, kāda mums ir sarunās ar Krieviju un kāda ir mums pašiem šeit, zālē, vai starp politiskajiem spēkiem Latvijā. Nu, tā ir tāds vienkāršots "Alise brīnumzemē" variants. Es domāju, ka visi to sapratīs, un teikums ir šāds: "Tiklīdz tavā priekšā parādās kāda izeja, kā, piemēram, šīs durvis, tai noteikti jābūt neizejamai. " Es gribu teikt, ka kaut kādā ziņā mēs esam nonākuši šajā pašā filozofiskās atziņas līmenī. Bet tas, ko es gribu teikt turpinājumā, ir līdzīgs tam, ko jau teica Siliņa kungs. Faktiski mūsu izvēle ir diezgan šaura. Un šīs izvēles ietvaros mums ir jānosaka savas prioritātes. Kas mums ir galvenais? Armijas izvešana, Skrunda, kara pensionāri. Kā mēs faktiski šos galvenos jautājumus risinām? Ja Skrunda ir galvenais jautājums, tad kā būs ar armijas izvešanu? Ja kara pensionāri ir galvenais jautājums, tad kā būs ar Skrundu un kā ar armijas izvešanu? Un es domāju, ka šos jautājumus tā sadalīt tik vienkārši nemaz nav iespējams, bet tie ir jārisina loģiski, secīgi un sakārtoti. Diemžēl, neraugoties uz to, ko teica Grīnblata kungs, tā recepte, kas tiek piedāvāta, tomēr ved uz to, lai līgums par armijas izvešanu kā tāds, nu, labākajā gadījumā šā līguma parakstīšana būtu apgrūtināta jeb aizbīdīta uz ilgāku laika perspektīvu. Arī manis ļoti cienītais Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš piedāvāja konceptu, kas prasa darbu vismaz diviem trim gadiem. Tad jautājums ir tikai viens - ko mēs gribam? Vai mēs gribam šo armiju izvest, vai mēs gribam atstāt situāciju tādu, kāda tā ir, ar visu nenoteiktību, kāda ir mūsu kaimiņvalstī, un no šīs nenoteiktības izrietošajām dažādajām sekām, vai arī mēs vispār negribam neko un vēlamies nodarboties šeit ar diezgan pateicīgu vielu priekšvēlēšanu kampaņā? Var būt, ka man nav taisnība, ka es šādi saasinu šo jautājumu, bet es gribu atrast loģisku, argumentētu un racionālu alternatīvu tam, ko dara valdības izveidotā delegācija. Ja šie argumenti ir tādi, ka tos ir iespējams realizēt (un es domāju, ka gan opozīcijas pārstāvjiem, gan pozīcijas pārstāvjiem bija iespēja tomēr redzēt, kā un kādā veidā, kādā atmosfērā norisinās šīs sarunas), - ja šos argumentus ir iespējams realizēt, tad, ticiet man, tie jau būtu realizēti. Bet sarunas ir divpusējs process. Mums nav jāuzstājas no pozīcijas, ka Krievijas pozīcija var palikt nemainīga un mēs skrienam apkārt ar saviem priekšlikumiem, un tad Krievija viena izvēlas vai neizvēlas. Jo tas neatbilst arī patiesībai, tādēļ ka Krievijas pozīcija arī mainās, bet, protams, mainās tikai attiecībā uz kādiem tai kardināliem jautājumiem. Teiksim, sakarā ar Skrundas termiņu un arī ar kādu starptautisku spiedienu. Tā ka es domāju, ka šie ieteikumi ir labi domāti, bet tie neatbilst tai realitātei, kāda šobrīd ir šajās sarunās. Es pieņemu to kritiku, kas varētu būt adresēta man, teiksim, ka es nepietiekami labi aizstāvu Latvijas pozīciju, bet es baidos, ka šī kritika varētu būt adresējama jebkuram, jebkuras frakcijas jeb politiskas partijas nozīmētam delegācijas vadītājam. Un šis lēmumprojekts par Skrundu - konkrēti, kāds tas tika iesniegts, - man ļoti atgādina vienu citu lēmumprojektu jeb faktiski lēmumu, ko pieņēma Augstākā padome un kas uzlika par pienākumu Dineviča kungam ļoti konkrēti izdarīt vismaz četras lietas, kuras izdarīt viņš nu nekādi nevarēja, un tie, kas pieņēma to lēmumu, to skaidri zināja, ka delegācija nevarēs šo lēmumu izpildīt, bet bija priekšvēlēšanu laiks. Un es gribu tik tiešām vēlreiz atgriezties pie tā, ko teica Krastiņa kungs un ko es arī esmu vienreiz no šīs pašas tribīnes teicis, - ka, manā uztverē, mēs šeit visi pārstāvam valsti. Un, ja valsts politika ir vērsta uz to, lai Latvijas zemi atstātu svešas valsts armija, tad būsim vienoti vismaz šajā jautājumā un neradīsim papildu šķēršļus vai neizejamas durvis un nemelosim viens otram, ka pa šīm durvīm var iziet, ja ir skaidri zināms, ka mēs paši esam tās aizslēguši! Paldies par uzmanību!