Godājamie kolēģi! Kaut gan es esmu iesniedzis savu pieteikuma lapiņu pēc kādiem citiem deputātiem, taktika, protams, ir - labāk runāt sākumā. Godājamie kolēģi! Es negribētu te analizēt, cik lietderīgs tas ir un kas ir ierosinājis "Tēvzemei un brīvībai" šo pieprasījumu, bet es nebūšu tik noraidošs, kā Indulis Bērziņa kungs, aiz neizpratnes vai tamlīdzīgi. Es domāju, pati situācija ir radījusi tādu stāvokli, ka šis jautājums vienā vai otrā veidā ir jāapspriež Saeimā. Un kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka visi līgumi un nolīgumi ir paredzēti ratifikācijai Saeimā. Un man liekas, ka būtu tikai politiski gudri - konfidencionalitātes ietvaros apspriest šos jautājumus Saeimā un sagatavot Saeimu (ne tikai komisijas, bet arī politiskās frakcijas Saeimā) šādu līgumu ratifikācijai, kurus, pretēji, neratificē. Tāpēc es domāju, ka tādā apspriešanā nekā ķecerīga nav, un tai bija jābūt. Kāds ir formulējums - tas ir cits jautājums. Otrais ir jautājums tomēr par politisko atbildību. Un šeit nav vienas partijas politiskā atbildība, bet visas Saeimas, tautas vēlētu priekšstāvju, politiska atbildība pret savu valsti un tautu. Jo, ja tā mēs ņemsim, tad politiska atbildība vienas partijas vai viena Ministru kabineta ietvaros nenozīmē absolūti neko. Tas draud tikai ļaunākajā gadījumā ar politiskā miroņa statusu, bet diemžēl neapdraud ne veselību, ne dzīvību. Lielāka ir atbildība, ko mums Saeima tiešām nesīs, ja tā ratificēs vai nu atkal izjauks ratifikāciju Latvijas nākotnei ļoti būtiskiem līgumiem un lēmumiem. Es domāju, ka šajā gadījumā ir tiešām vajadzīga analīze Saeimā par to robežu, cik tālu Latvijas delegācija drīkst atkāpties, vai to robežu, kāda prasība Krievijai var tikt iesniegta šo sarunu gaitā. Un par to, ka tāds publiskums ir nepieciešams, liecina Krievijas puse. Atcerēsimies pirms vairākām nedēļām laikrakstā "SM Segodņa" un arī citos krievu valodā Latvijā iznākošajos laikrakstos publicētās Ziemeļrietumu karaspēka grupas pavēlniecības intervijas un paziņojumus, kuros viņi saka: delegācijas jau tur sarunājās, bet mums ir tiešie kontakti ar valdību! Es to citēšu krievu valodā: "Mi na prjamuju govorim s praviteļstvom". Un pasaka, par ko viņi "pa tiešo" runā ar valdību. Viņi runā ar valdību, piemēram, par kopuzņēmumu dibināšanu ar Krievijas armijas objektiem. Viens no tiem ir šis bijušais kara apgabala hospitālis. Tas ir ļoti būtisks jautājums, jo Latvijas Republikas likumdošana stingri aizliedz dibināt kopuzņēmumus uz Krievijas armijas bāzes. Diemžēl šādas sarunas ir, un tas ir pilnīgi acīmredzams, arī no atsevišķām niansēm šajos nolīguma projektos un protokolos. Vai tiešām Saeima nedrīkst zināt, ka ir jāizmaina kāds likums, kas atļautu šādu kopuzņēmumu dibināšanu? Un es domāju, ka šeit, Saeimā, tiešām ir vajadzīga politiskā un ārpolitiskā analīze šīm Krievijas sarunām. Kuluāros tiek runāts, ka tur Zotovs, piemēram, esot izteicies, ka Skrunda neesot galvenais, galvenais esot šo virsnieku sociālais stāvoklis un garantijas Latvijā. Gluži pareizi! Arī Igaunijai tas ir izvirzīts kā pamatnoteikums. Jo viņiem šis jautājums par Paldiski un citām bāzēm tik aktuāls nav. Kur pastāv mūsu konsultācijas ar igauņiem šajā jautājumā? Un es nebūt nedomāju, ka igauņi ir tik bezcerīgā stāvoklī, jo vismaz viņi ir saglabājuši cieņu, kura mums ir apdraudēta šinī gadījumā, kuluāros vedot šādas pārrunas vien. Es gribu arī Bērziņa kungam atgādināt, ka vienlaicīgi šodienas laikrakstos ir arī cits paziņojums, ka Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija ir oficiāli paziņojusi, ka sarunās ar Igauniju delegācijas vadītāja izteicieni par šo sarunu pārtraukšanu, grafiku - un tamlīdzīgi - neatbilst Krievijas Federācijas valdības oficiālajam viedoklim. Tā ka ir vēl arī citas avīžu ziņas, jo, kā es redzu, mēs visi te lasām avīzes ļoti intensīvi. Un es domāju, ka tiešām mums Saeimā ir jāuzsāk apspriest to visu politiski, jāpieņem politisks lēmums, cik tālu var iet ar šīm sociālajām garantijām. Ņemsim vērā, ka šīs sociālās garantijas tomēr ir vēl bīstamākas par Skrundas jautājumu, jo tās praktiski paģēr Latvijas Republikai paturēt savā teritorijā kaujas spējīgas personas, kas ir atvaļinātas no Krievijas - agrākajiem padomju - bruņotajiem spēkiem, pēdējo gadu laikā mērķtiecīgi izformējot karaspēka daļas Latvijas teritorijā, nelegāli iepludinot šīs personas, kaut vai ar atviegloto robežu režīmu, dažādos citādos veidos, atvaļinot tos cilvēkus, kas bija nevis karadienestā, bet strādāja šajos militārajos objektos. Pavērojiet, kas notiek Jūrmalas sanatorijās un objektos, kurus pārvalda Krievijas armija! Tur atrodas liels skaits jaunpieņemtu kurinātāju, šoferu, sētnieku, dārznieku ar militāru stāju, labi ģērbtu, kas katru rītu smaidot dodas uz darbu un vakarā mājās. No kurienes viņi uzradās un kāpēc viņi tur ir pieņemti darbā? Ar neapbruņotu aci var redzēt šo cilvēku militārās dienesta pakāpes, kas neatbilst viņu izpildītajiem darbiem. Ņemsim šo pašu Skrundas objektu, - nevis militārā lokatora ziņā, bet pavērojot, kādas jaunas karaspēka daļas tur ir izveidotas! Pretizlūkošanas daļa, hospitālis ir izveidots uz šīs Skrundas bāzes. Ņemiet vērā, ka tur ir vesela kara pilsētiņa ar skolām, ar bērnudārziem, veikaliem un visu pārējo! Ko nozīmē šī Skrundas bāze Latvijai un kāds būs tās darbības veids? Nākamais jautājums, kas ir tikpat aktuāls. Vai mums ir analīze - varbūt tā tiešām ir vajadzīga slēgtā plenārsēdē, - vai mums ir analīze, kāda ir Krievijas karaspēka reālā gatavība aiziet no Latvijas līdz 31. augustam? Vai no Ziemeļrietumu karaspēka štāba Valdemāra ielā ir vesti ārā dīvāni, krēsli, telekomunikāciju iekārtas un viss pārējais? Vai ir sākta demontēt lielā stratēģiskā komunikāciju līnija Murmanska-Gatčina-Rīga un tālāk uz Kenigsbergu? Vai ir sāktas demontēt speciālās lauku sakaru līnijas un enerģijas avoti? Vai ir sākts izvest ārā tiešām kapitālās būves ar elektroniku un visu pārējo? Palikuši ir 5 mēneši līdz 31. augustam. Vai tiešām, slēdzot šo līgumu ar ļoti lielu prieku, ka nu krievi izvedīs karaspēku līdz 31. augustam, mums ir pārliecība, vai viņi vispār gatavojas to darīt? Es domāju, ka arī šādu analīzi mēs gribam dzirdēt šeit plenārsēdē, es vēlreiz pasvītroju, ka to vajag slēgtā plenārsēdē. Deputāti ir tiesīgi zināt, arī komisijas ir tiesīgas zināt par to, kas notiek šajā sakarībā, kāda ir informācija Latvijas Republikas Ministru kabineta rīcībā. Vai mums ir analīze par to, ka Krievija mēģina ievilkt garumā visas šīs sarunas un visu to, kas ar neapbruņotu aci ir redzams? Arī Virša kungs ir atzinis savās intervijās, ka šis sprādziens Skrundā, ugunsgrēks Igaunijā - tie ir kā dvīņubrāļi pirms jebkura Krievijas, teiksim, paziņojuma un akcijas, un jebkuriem argumentiem. Un viens no pēdējiem maniem argumentiem, kāpēc šāds jautājums ir jāapspriež Skrundā, jo ir iesniegts tikai lēmuma projekts. Mēs to varam papildināt, mēs to varam pavisam savādāk izveidot, ja mēs pieņemam šādu lēmumu, bet tas ir lēmuma projekts, tas ir ierosinājums apspriest šo jautājumu. Šīs Rietumu garantijas, kādas Amerika vai nu pildīs, vai nepildīs, kādas NATO valstis pildīs vai nepildīs, - jā, tā ir džentlmeņu vienošanās par šīm garantijām, bet džentlmeņu vienošanai ir jābūt kādai iezīmei. Kā rāda šī krievu reakcija arī pēc visām vizītēm Vašingtonā, kas ir bijušas mūsu delegācijai, un reakcija, kas ir bijusi Klintona vizītei Maskavā, nekādas iezīmēšanas nav šīm garantijām, mums ir jātic uz godavārda. Godavārds politikā ir ļoti stiepjams jēdziens, ja tas nav cieši formulēts (es nesaku pat, ka uz papīra) vai ir parakstīts kaut kāds protokols par tikšanos vai tamlīdzīgi. Protams, ka šādi netiek publicēti, es domāju, ka pat Saeimā nav plaši apspriežami šādi dokumenti, ja tie pastāv. Tomēr par eksistenci ir jāzina, - vai tādi ir zināmi. Un visbeidzot, es domāju, ka arī jārunā šeit, Saeimā, pietiekami daudz, tā kā mēs visi esam politiski atbildīgi pret valsti, - ne tikai valdošā partija, ne tikai tās pirmais sešinieks. Visiem mums ir šī atbildība, un mums prasīs: jūs bijāt 5. Saeimas deputāti, jūs tur sēdējāt un pieļāvāt, ka notika tas un tas! Un es negribu nest tādu atbildību personīgi, ja es neesmu informēts par to, kas notiek un kādas sarunas šinī gadījumā ir. Un šinī gadījumā - vai tiešām nevar paredzēt šajos līgumos, ka par Skrundu, ja vispār runās atsevišķi, tad runās pēc tam, kad pēdējais krievu zaldāts būs izgājis ārā no Latvijas? Lūk, tad mēs varam sākt runāt par Skrundu, jo tad tā būs garantija, ka viņi tomēr ir ārpus robežas. Un šeit, izņemot Skrundu, ir tikai divi krievu virsnieki - militārais atašejs un viņa palīgs, un vairāk šeit krievu virsniekiem nav ko darīt. Un šīm kontroles funkcijām, par ko jau poļi cīnījās pagājušajā gadā, ir jābūt Latvijā koncentrētām vienā mājā Rīgā, Antonijas ielā, kura ir pietiekami plaša un grezna, un tur var sēdēt viss krievu militārais kontingents Latvijā un koordinēt šīs kustības. Vai mēs šādus taktikas jautājumus šeit visi kopā politiski nevaram spriest? Man liekas, tur neviens otru neapvaino, ka viņš taisās nodot Latviju, bet es domāju, ka tādā izšķirošā brīdī, tomēr 99 prāti kopā ir vairāk nekā 3 un 4, ja mēs redzam, ka no Krievijas puses nekādu pretimnākšanu mēs gaidīt nevaram un nesagaidīsim. Krievijai mūsu valsts ir viņu stratēģisko interešu objekts, un tāda tā paliks, kamēr Krievija paliks vienota un nedalāma un vēl paplašināsies. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu tik asi uztvert šāda lēmuma projekta izvirzīšanu Saeimā, bet vienkārši, konstruktīvi izdomāt, kā mēs varam palīdzēt mūsu delegācijai. Vai to papildināt? Vai pazemināt tās līmeni vai paaugstināt tās līmeni? Kādi ekspertu vērtējumi un atzinumi šinī gadījumā vēl nepieciešami? Kādas starptautiskas aktivitātes vēl vajadzīgas? Es domāju, ka ir pienācis laiks, lai tiešām tas būtu Saeimas ietvaros, publiski, varbūt bez šīs radio pieslēgšanas un visa pārējā. Es domāju, ka mums tas ir jāuzņemas šinī gadījumā. Palīdzēsim valdošajai koalīcijai un uzņemsimies visi kopā šo politisko atbildību, un tad arī kopā izspriedīsim labāko un optimālāko rezultātu! Es uzaicinu turpināt debates, apspriest šo lēmumu, iespējams, atlikt, izmainīt to tekstu, lai tas būtu plašāks, tiešāks, bet par šo jautājumu runāt Saeimā un pieņemt arī konkrētu lēmumu. Paldies.