Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_12_18(11)-seq123> ?p ?o. }

• 2008_12_18(11)-seq123 type Speech.
• 2008_12_18(11)-seq123 number "123".
• 2008_12_18(11)-seq123 date "2008-12-18".
• 2008_12_18(11)-seq123 isPartOf 2008_12_18(11).
• 2008_12_18(11)-seq123 spokenAs 66.
• 2008_12_18(11)-seq123 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Ministri! Klātesošie! Mēs atceramies to nakti, kad bija jāpieņem ļoti nopietni lēmumi, un es vēlreiz gribu izteikt pateicību tiem deputātiem, kas tos pieņēma. Viens no iemesliem, kāpēc arī es iestājos par to, lai šīs debates pārnestu uz šodienu, bija šā jautājuma svarīgums. Es tiešām esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ir būtisks vēsturisks lēmums, kas, pēc manas dziļas pārliecības, ir pieņemams un tāpēc arī apspriešanai jābūt… jā, gan emocionālai, gan politiski, gan ekonomiski, gan sociāli pamatotai un kompetentai (cik nu tās kompetences mums katram ir, protams). Man ir bijusi iespēja šajā zālē būt līdzdalībniekam, ņemt dalību ļoti daudzās, ļoti asās reformās, un, ja mēs tā atskatāmies atpakaļ, tad pirmo trīs gadu laikā praktiski piecās vissmagākajās reformās nācās būt iniciatoram, mēģināt pārliecināt deputātus, un visas šīs reformas bijušas ļoti smagas. Un tāpēc es sākumā gribu salīdzināt tās. Es gribu jums minēt pāris piemēru. Mums bija izšķirošs brīdis 1991. gadā, kad bija runa par zemes reformu. Izšķirošs brīdis šajā zālē iestājās tad, kad, realizējot zemes reformu, bija jāpieņem lēmums, vai būs piespiedu noma vai nebūs. Faktiski lēmums bija šāds: atdot zemes īpašumus īpašniekiem, bet noslēgt piespiedu nomu ar kolektīvām saimniecībām, kas tajā laikā faktiski saimniekoja lauksaimniecībā, un nedot zemes īpašniekiem brīvas tiesības. Tas bija izšķirošs brīdis: ja būtu nobalsots uz vienu pusi, tad, es domāju, mēs būtu pilnīgi citādākā Latvijā un mums būtu pilnīgi citādāka uzbūve laukos. Toreiz, būdams Ministru padomes priekšsēdētājs, es lūdzu visu Latvijas Tautas frontes frakciju veikt izbraukuma sēdi, slēgtu sēdi, Jūrmalā, kurā mēs – kas ir bijuši Augstākajā padomē, tie atceras – apspriedām šo jautājumu. Es sēdes sākumā uzstājos par šādu lietu. Bija paredzams, ka šādām tektoniskām, milzīgām izmaiņām tautsaimniecībā, lauksaimniecībā, kur mainās zemes īpašuma tiesības un kolektīvām saimniecībām reāli vairs nav īpašuma vai saimniekošanas priekšmeta, sekas būs ļoti radikālas. Un es faktiski piedāvāju pat tādu variantu, ka daļu no šīm rentablajām saimniecībām varētu uz laiku paturēt, kamēr reāli izveidosies konkurence no privātiem saimniekotājiem laukos, bet deputātu atbilde bija konkrēta un bija pareiza, jo no juridiskā un morāli tiesiskā viedokļa bija samērā bezcerīgi cilvēkam teikt: ja mana zeme, tēvu zeme, ko man atņēma 1949. gadā, atrodas izputējušā kolhozā, tad es saņemšu to atpakaļ, bet, ja tā atrodas “Lāčplēša” teritorijā vai „Nākotnes” teritorijā, tad man nav tiesību to saņemt. Rezultāts, būsim precīzi, ir tas, ka mēs esam pilnīgi izmantojuši un pabeiguši zemes reformu 17 gados, mēs esam pazaudējuši ļoti daudz darba vietu laukos. Tas ir jāpasaka atklāti un godīgi. Taču tajā pašā laikā man jāsaka, ka ar Eiropas Savienības palīdzību saimniekošana laukos beidzot – tiesa, ne pilnīgi, bet tomēr – no sava minimālā līmeņa ir pakāpusies un iet uz priekšu. Īpaša pateicība man jāizsaka tiem cilvēkiem, kas šeit, zālē, sēž un kas toreiz viennozīmīgi pēc sava toreizējā statusa un izcelsmes varēja mierīgi balsot pretēji un varēja mierīgi teikt “nē” attiecībā uz piespiedu nomu, un līdz ar to faktiski mēs zemes reformu nepabeigtu. Redziet, pirmās Latvijas laikā, Kārļa Ulmaņa laikā, zemes reforma norisinājās 17 gadus, turklāt – atšķirībā no vēršanās Satversmes tiesā – vācu baroni vērsās ar prasību Nāciju līgā, un tas ir daudz augstāks līmenis. Un izglāba tikai viena situācija: Zemnieku savienība toreiz pārliecināja sociāldemokrātus, ka nedrīkst atņemt zemi par velti, ka ir jāsamaksā vismaz simboliska maksa par šo zemi, ko atsavināja vācu muižām, un tas tika izdarīts. Pretējā gadījumā Nāciju līgas lēmums varētu būt bijis arī citādāks. Otrās reformas laikā trīs gadus es biju zemes reformas priekšsēdētājs – būdams diezgan aizņemts arī ar vairākām citām lietām, tomēr biju. Mēs to arī beidzām pēc 17 gadiem. Tagad mēs esam ļoti izšķirošā brīdī – mums ir jāpieņem lēmums par šo reformu. Kāpēc mums ir šāda uzbūve šajā valstī – vairāk nekā 450 pagastu, tik daudz pilsētu? Kāpēc tik daudz mazo skolu, kāpēc tik daudz ir mazo slimnīcu? Kāpēc tik daudz? Šī infrastruktūra ir tik ļoti sīka un sadrumstalota, ka jau ilgus gadus absolūti neatbilst mūsu iedzīvotāju blīvumam, mūsu iedzīvotāju migrācijai, dabiskajai dzimstībai un mirstībai. Kāpēc? Tāpēc, ka šī sistēma ir izveidota… faktiski sākta veidot Aleksandra II laikā un reāli atbilda toreizējām komunikācijas, satiksmes iespējām. Tāpēc arī pārvietojās ar zirgu pajūgiem, tāpēc nebija iespējas pārvarēt lielākus attālumus neviena cilvēkam vajadzīga pakalpojuma saņemšanai. Nebija šādas iespējas. Tagad esam citā situācijā, taču mums šī uzbūve ir palikusi no tiem laikiem. Tā problēma ar šādu uzbūvi – tā ir ļoti cilvēciska un ļoti saprotama. Mums, latviešiem, ir pilnīgi skaidrs: mums vienmēr būs daudz tuvāks mazs, bet savs, nekā liels un kopējs. Tā nu tas ir! Tas ir redzams mūsu mentalitātē. Problēma ir tā, ka a) mēs to nevaram vairs uzturēt un finansēt; b) zināmā mērā tas ir vēstures mantojums, kurš vairs neatbilst realitātei uz vietām, vadoties no cilvēku blīvuma, no reālās situācijas, no tā, kā ir izmainījušās un kādas tagad ir cilvēku skaita ziņā attiecības starp pilsētu un laukiem, starp lielo Rīgu un apkārtesošajiem rajoniem, starp rajonu pilsētām un tām vietām, kur ir maz cilvēku palicis. Labi. Ja mēs vadīsimies no principa, ka mēs nedarām neko, te ir divas problēmas. Būsim pilnīgi precīzi: tāda reāla informācija par īpaši atbalstāmiem reģioniem un par Reģionālā fonda aktivitāti beidzās tad, kad parādījās Eiropas fondi. Jo faktiski tie pilnībā aizstāj šo investīciju programmu. Bet pēdējā informācija no Reģionālā fonda bija ārprātīgi negatīva. Ja esošo sistēmu saglabājam, mums atšķirības tikai pieaug. Mums tajā laikā, 2001. gadā vai 2002. gadā, kas ir pēdējais, kad ir bijusi Reģionālā fonda atskaite. . . Jūs varat to izlasīt, tā ir publicēta. Ja mēs skatāmies kopproduktu uz cilvēku Latgalē un Zemgalē, tad tie būtu 14–16 procenti no Eiropas līmeņa, un Rīgā toreiz bija 37 procenti. Turklāt nepatīkami bija tas, ka atsevišķos mazos pagastos, tādos kā Rēzeknes rajonā, IKP uz iedzīvotāju samazinājās, kad mēs ziņojām, ka kopumā mums IKP iet uz augšu. No turienes. . . es nezinu. . . es varu minēt tikai, kā es saprotu, racionālu argumentu: tas nozīmē, ka esošā uzbūve netuvina dzīves līmeni. Viņa to attālina. Un tas nav tikai tāpēc, ka nevarēs apgūt Eiropas fondus. Es nerunāju par potenciālām lietām, es runāju par faktiskām lietām – ka kopprodukts uz cilvēku reģionālā griezumā, ņemot vērā, ka tas administratīvi eksistē mazajos pagastos, diemžēl nav stimulējis to, lai viens no mērķiem – policentriskā attīstība – izlīdzinātu attīstību Latvijā. Lai cilvēki nedzīvotu pilnīgi atšķirīgi. Lai tas būtu iespējams. Un tas ir fakts. To var pierādīt ar skaitļiem. To nevar apstrīdēt. Labi. Vai ir vēl kādi argumenti? Kas notiek tad, ja mēs nedarām neko? Būsim godīgi. Būsim godīgi! Arī mani centieni panākt kompromisu… Es esmu ļoti smagā stāvoklī – es esmu valdības vadītājs. Un arī koalīcijas partijas, divas lielākās, ir ļoti, fundamentāli atšķirīgās pozīcijās, turklāt kopējais mūsu mērķis. . . deklarācijā rakstīts – reformu pabeigt likuma veidā. . . Atšķirība būs fundamentāla. Tas, ko es klausījos jau naktī. . . un tagad es redzu, ka … Būsim godīgi: faktiski nav runa par pašvaldību skaitu kā tādu, sāk izskatīties, ka runa ir par to, ka ir cilvēki, kas ir pret to, aicina vispār nedarīt šo lietu, uzskatīdami, ka šī lieta par labu nenāks. Un tas tā ir – tiem cilvēkiem ir tiesības tā domāt, tajā skaitā arī deputātiem. Bet es jums minēšu vairākus piemērus. Ar ko tad ir jārēķinās, ja mēs paliekam pie šīs tēmas, kas ir? Redziet, kāda ir mūsu situācija: esam recesijas fāzē. Mūsu ekonomika ļoti strauji samazinās. Vakar es tikos ar lielo pilsētu pašvaldību vadītājiem. . . nevis ar vadītājiem, bet ar finanšu lietās atbildīgiem cilvēkiem, un mēs izanalizējām divas lietas: kas tagad reāli notiek ar jaunās apkures stāšanos spēkā, kā izmainās pabalstu struktūra un kā pēc mūsu parlamentā pieņemtā lēmuma visas šīs lielās pilsētas mēģina sabalansēt savu budžetu. Un tad, lūk, no turienes izriet viens elementārs secinājums: Rīgā, Jelgavā un Daugavpilī fundamentāli samazinās ienākumu līmenis, prognozē samazinājumu iedzīvotāju ienākuma nodoklī par 22–24 procentiem. Prognozē! Ja tas notiks tā, mums nebūs nekāda pamata, balstoties uz esošo izlīdzināšanas likumu, piespiest – pastāvot tādam samazinājumam! – donorus, lai viņi turpinātu maksāt akceptoriem to pašu summu, ko akceptori cerēs saņemt, vadoties pēc vecā sadalījuma. Pat nemainot formulu, mēs nonāksim pie situācijas, ka īpaši mazu izmēru pašvaldības pārstās eksistēt finansiāli. Un tas notiks gada vidū. Tas nebūs reģionālās reformas rezultātā, bet finansiāli tie līdzekļi, ko viņi saņem no donoriem, ņemot vērā, ka viņu pašu līdzekļi ir pilnīgi nepietiekami, lai varētu paši sevi administrēt, šo pašvaldību eksistenci pārtrauks nevis reģionālās reformas rezultātā, bet finansiālas problēmas rezultātā, un tad tīri definitīvi tajās visās parādīsies administratori. Un mums nekas cits neatliks, kā vien šīs pašvaldības nolikt uz stabilizāciju. . . vai tā saucamajā stabilizācijas statusā, kad mums ir jāieceļ administrators. Bez diskusijām! Šeit nav nekādas iespējas. Šeit ir absolūti nežēlīga matemātika. Mums neizdosies izlietot karaspēku vai ko citu, lai piespiestu Rīgu, piespiestu lielās pilsētas, kurām reāli samazinās ieņēmumi. . . Ka tās uz citu ieņēmumu samazināšanas rēķina subsidēs tos pagastus, kas ir ārkārtīgi mazi, un šie pagasti būs saņēmēji tikai tāpēc vien, ka šiem pagastiem šī nauda ir nepieciešama – tas vienkārši nebūs tā! Mēs esam demokrātiskā valstī. Mums būs Satversmes tiesas lēmumi nevis saistībā ar šīm pašvaldībām, Čepānes kundze, – es atvainojos, es uzrunāju jūs –, bet mums būs lēmumi saistībā ar lielajām pilsētām. . . šie Satversmes tiesas lēmumu pieprasījumi. Ja mēs runājam drusku tālāk, tad man jāsaka sekojošais. Kādus racionālus argumentus es varu minēt? Politiski ir samērā grūti pārliecināt, es domāju, politiskas organizācijas, partijas, kam tas ir ielikts principā. Es vienkārši minēšu racionālus argumentus, lai jūs tos izvērtētu. Ja mēs skatāmies pirmo racionālo argumentu, es varu pilnīgi piekrist, ka šis ir vissliktākais gads, kad šī reforma mums jāīsteno. Bet problēma ir viena – mēs šo reformu neīstenojām, kā Bērziņa kungs precīzi teica, šos 16 gadus. Brīvprātības laiks eksistē vismaz 15 gadus. Un kas ir dīvaini? Tas, ka jebkuram ministram, nākot šeit, un jebkuram ministram, virzot šo reformu, novadu skaits būtiski neatšķiras. Un no pirmā modeļa, kas bija „102” un kas reāli izkristalizējās, kad Krūmiņa kungs bija ministrs, līdz tam modelim, kas ir Zalāna kungam, atšķirību praktiski nav nekādu. Tas ir punkts viens. Punkts divi. Mēs jau 1992. gadā nesākām runāt par pagastu skaitu. Mēs apmēram trīs gadus norunājām par to, vai būs deviņi centri vai pieci centri. Un tā mēs to arī neatrisinājām, kaut gan vismaz plānošanas reģionu skaitu mēs noteicām. Un tur mēs neesam vēl nekādus lēmumus pieņēmuši. Nu, labi, tad mēs runāsim par to. . . jā, šis gads nav pats labākais, bet manis minētie argumenti parāda, ka mēs nevaram vilcināties. Labi, nav labākais! Un valsts ir atbalstījusi šo pasākumu vai nav? Ar pilnu atbildību es varu teikt, ka valsts un valdība ir vairāk nekā 90 miljonus šajā pasākumā jau ieguldījusi, un mūsu saistības ir turpināt to. Šie 200 tūkstoši, ko pagasti saņēma, pieņemot lēmumu apvienoties novados, ir pietiekami. . . Es ceru arī uz godprātību, ka viņi tos neizmantos, teiksim, patēriņam, bet drīzāk tam, lai šīs vietas, kas vairs nebūs ar deputātiem piepildītas pagasta padomēs. . . lai tur būtu visi tie paši cilvēki, kas tur ir arī tagad, lai viņi spētu sakomunicēties ar novadu vadību un lai viņi spētu nodrošināt šo pakalpojumu. Jo – būsim godīgi! – nedrīkst melot no abām pusēm. Attālums palielināsies. Jā, palielināsies! Būs nepieciešami vismaz viens, divi gadi, ja pat ne trīs – akomodācijai, piemērošanai, bet nevajag stāstīt to, ka tajā brīdī, kad pagastā vairs nebūs deputātu, kad būs aizsistas durvis ciet un tur neviens nesniegs nekādus pakalpojumus, par to atbildēs ministrs, par to atbildēs valdība. Un tur ir arī investēta nauda, tāpēc es dzirdēju šos priekšlikumus un šādas domas jau pagājušajā gadā… pagājušajā reizē naktī… Tie nav taisnīgi. Tas nav godīgi! Ko es vēl gribu teikt? Redziet, jautājums ir šāds. Ir pilnīgi bezcerīgi runāt par novadu reformu, ja mēs nerunājam tālāk par valsts struktūru reformēšanu. Viens no reāliem mērķiem, kā mēs varētu mēģināt šo valsti pārvaldīt racionālāk un administratīvi pareizi, ir pēc iespējas deleģēt tiesības uz leju, decentralizēt tiesības – no valdības struktūrām decentralizēt tiesības pašvaldību līmenī. Cienījamie kolēģi, es domāju, ka jūs racionāli saprotat, ka deleģēt var tām struktūrām, kam ir administratīvā kapacitāte un kritiskā masa. Jūs nevarat deleģēt šīs tiesības 450 struktūrām. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka šī kritiskā masa ir nepieciešama. Šis izmērs ir nepieciešams. Ir nepieciešams, lai novada centrā būtu vismaz pilsēta vai pilsētiņa, kas varētu ap sevi kristalizēt visu to, kas ir šajā novadā, jo, tiklīdz mēs sāksim domāt, kā mums reģionalizēt tālāk policiju, kā mums darīt visas šīs lietas, neaizmirsīsim, ka daudzas valsts iestādes nopietni gaida šīs novadu reformas rezultātu. Tikai tāpēc tās nav pieņēmušas galējos lēmumus. Tas ir pietiekami racionāls arguments, kas sasaista kopā novadu reformu ar valsts pārvaldes reformu. Ja man ir jāsaka vēl noslēgumā… Mēs esam divu reformu priekšvakarā: viena ir veselības aprūpes reforma, un otra ir izglītības reforma. Un šīs abas reformas nebūs no saldākajām, jo arī Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds, pētot mūsu sistēmu, no savām prasībām neatkāpsies. Tās visas ir loģiskas. Bet tās visas ir loģiski īstenojamas tad, ja attiecīgā pašvaldības struktūra novada līmenī būs atbilstoša, lai mēs varētu reformēt arī šīs divas sfēras un mēģināt to izdarīt tā, lai cilvēki no tā nevis neciestu… ne tikai neciestu, bet pat iegūtu. Un tas nav nekas īpaši sarežģīts – tā ir vienota veselības aprūpes dienesta neatliekamā izveide; tas vēl arvien ir decentralizēts, absolūti sadrumstalots un līdz ar to dažāds mūsu Latvijā. Tas nozīmē pietiekami izlīdzināta vidusskolas un augstākās izglītības līmeņa nodrošināšanu visā reģionā, visā Latvijā, kas mums nav. Mums vēl arvien mazajos pagastos ir vidusskolas, kurās ir desmit bērni vidusskolā, kur skolotāju skaits ir lielāks nekā skolēnu skaits, un tāpēc mums Latvijā vidējais skolotāju… skolēnu skaits klasē ir 7 vienā klasē, nevis 16 vai 14, kā tas ir Eiropas Savienībā. Mēs visu to varētu mēģināt izturēt, bet mums, kolēģi, vienkārši nav tik daudz finanšu. Mums to nebūs, būsim godīgi! Un noslēgumā es varu teikt par nākotni. Protams, atbildība ir milzīga, bet tāda atbildība ir vienmēr, kad jūs pieņemat lēmumu par reformu. Manā pieredzē nav bijis tā, ka var izvairīties no šīs atbildības. Protams, mēs esam pēdējā valsts šajā reģionā, kas to nav izdarījusi. To ir izdarījusi gan Igaunija, gan Lietuva. Tikai, atšķirībā varbūt no Latvijas, tur otrais līmenis ir valsts līmenis – tur ir valdības administrācijas pārstāvji un gubernatori. Labi, mēs šo jautājumu neesam cilājuši tāpēc, ka mums ir citas demokrātijas tradīcijas, bet mums ir bezcerīgi runāt par otro līmeni, ja nebūs izveidots pirmais. Bezcerīgi! Un noslēgumā par Eiropas fondiem un tā tālāk. Te ir divas ļoti konkrētas lietas. Valsts investīciju programmā, kas nav liela – 27 miljoni, ir skaidri zināms, ka tās pašvaldības, kam pašām ir savs līdzfinansējums, ir tiesības šos projektus apgūt. Kam šā līdzfinansējuma nav, tām līdz šim bija iespēja iet un kasē aizņemties šo naudu, bet pēc tam, pēc projekta izpildes, kase to norakstīja. Cienītie kolēģi! Ir samērā bezcerīgi šādos mazos pagastos veikt šo procedūru. Tas ir viens. Un otrs. Vienīgā nauda attīstībai, kas mums būs tuvāko trīs gadu laikā, ja nebūs nekādu privātu investīciju, būs tikai Eiropas struktūrfondu nauda. Lūk, lai šo Eiropas struktūrfondu naudu apgūtu, pēc manas dziļas pārliecības, ir jābūt kritiskai masai un izmēram, lai to izdarītu reģionāli. Tiklīdz mēs paliksim tajā struktūrā, kurā mēs esam, mēs šo naudu varbūt apgūsim centralizēti, jo mums jau nebūs citas izejas, bet reģionāli – noteikti ne. Un tad iznāks tā, ka visas tās lietas, par ko mēs runājām, nevis tuvināsies vidējam līmenim, bet vienkārši attālināsies. Tāpēc noslēgumā gribu pateikt tā: jūs tiešām esat vēsturiska lēmuma priekšā. Es aicinu katram izvērtēt šos racionālos argumentus. Es aicinu apzināties arī šo lēmumu sekas ne jau tikai politikā. . . Ne jau tikai politikā, bet kopumā visos šajos aspektos, par ko es runāju, – par sociālajiem, par ekonomiskajiem, par politiskajiem un cilvēciskajiem apstākļiem. Paldies jums par uzmanību. (Aplausi.)".
• 2008_12_18(11)-seq123 language "lv".
• 2008_12_18(11)-seq123 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q211.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q2660080.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q37.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q191.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q193089.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q458.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q1020384.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q1807079.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q80021.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q2498135.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q179830.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q1773319.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q7164.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q38130.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q1807095.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q7804.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q298041.
• 2008_12_18(11)-seq123 mentions Q83171.