Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_11_14(13)-seq182> ?p ?o. }

• 1996_11_14(13)-seq182 type Speech.
• 1996_11_14(13)-seq182 number "182".
• 1996_11_14(13)-seq182 date "1996-11-14".
• 1996_11_14(13)-seq182 isPartOf 1996_11_14(13).
• 1996_11_14(13)-seq182 spokenAs 78.
• 1996_11_14(13)-seq182 spokenText "Cienījamie kolēģi! Cienījamais sēdes vadītāj! Jā, es saprotu, ka mans priekšlikums nedaudz ir nokavējies. Es to saprotu skaidri un gaiši, jo pirms Satversmes 81. panta kārtībā izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem nr. 9 likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 16. panta pirmā lasījuma pirmā daļa skanēja sekojoši: "Īpašumā piešķirtās zemes kopplatība nedrīkst būt lielāka par 100 hektāriem, bet mežu platība - par 50 hektāriem." Es nedaudz ar savu priekšlikumu, dabiski, nokavējos, ielikdams te 150 hektārus aramzemes un mežu platību - ne vairāk par 50 hektāriem. Nedaudz paanalizējis situāciju gan Latvijā, gan Eiropā, gan mūsu tehniskās iespējas, gan strādātgribu un tā tālāk, es domāju, ka vajadzētu 200 hektāru. Bet, tā kā priekšlikumā tas nav rakstiski iesniegts, tad es tomēr uzskatu, ka tas ir nokavēts. Pēc būtības. Kāpēc es iedomājos par 200 hektāriem? Es runāju par zemes "griestiem", kura var piederēt privātīpašumā. Un 16. pantā tā sākumā bija teikts: "Īpašumā par samaksu piešķiramās zemes platības maksimālais apmērs". Dabiski, ka otrajā lasījumā pieņemtajā 16. panta otrajā daļā skan tāds jautājums. Jautājums ir par to, ka lielu zemes un meža platību piešķiršanu īpašumā izlemj Latvijas Republikas Centrālā zemes komisija, pamatojoties uz attiecīgā pagasta zemes komisijas ieteikuma. Jā, līdz 1. novembrim varēja pieteikties gan bijušie zemes īpašnieki, gan lietotāji un zemes reformas otrajā kārtā varēja paplašināt zemi gan par sertifikātiem, gan arī faktiski izpirkt par naudu. Tikai tās esošās zemes, kas pagastos ir brīvas. Bet mana priekšlikuma būtība jau ir tāda, ka es tomēr pastāvu uz to, ka ir jābūt noteiktiem "griestiem" zemei, kas pieder privātīpašumā. Jau Latvijas laikā, Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, lielākoties privātīpašumā tomēr bija noteikts lauksaimniecībā izmantojamās zemes lielums, un tie bija 60 hektāri, un tad, kad ģimenes apvienojās, varēja būt 120. Bet, kā vēlākā statistika rāda, tad Latvijas valstī bija arī pāri par 200, bija pat 300 hektāru. Bija tāda zeme. Tam varētu piekrist. Jo kas tad ir agrārā reforma? Kas ir agrārās reformas pamatprincips? Es nedaudz arī paskatījos, kā ir Eiropas zemēs. Teiksim, Somijā ir 12 hektāru liels vidējais privātīpašums aramzemes, mežiem tur, dabiski, ir lielākas platības. Vācijā ir 34 hektāri, Holandē - 42. Un tās ir valstis, kas viena vai otra vairāk vai mazāk ir lielākas par mūsu republikas teritoriju. Tad kāpēc šāds princips ir? Es domāju, ka agrārās reformas preambula jeb pirmais teikums Agrārās reformas likumā vienmēr ir skanējis un skanēs arī turpmāk, ka tas ir taisnīgs zemes sadalījums pilsoņiem. Pilsoņiem, Latvijas pilsoņiem Latvijā. Agrārā reforma ir vairāk vai mazāk radikāla agrārās reformas iekārtas maiņa, kuras pamatuzdevums ir pavairot sīksaimniecību un mazsaimniecību skaitu uz lielsaimniecību rēķina. Taču tas nenozīmē sociālisma vienlīdzības principu. Viens no galvenajiem agrārās reformas mērķiem ir līdzsvara uzturēšana starp lauku un pilsētas dzīvi. Ar agrāro reformu var uzlabot tautas sociālo struktūru, pavairot saimnieciski patstāvīgu īpašnieku skaitu, kuru eksistences nodrošināšana dara mazākas rūpes valsts varai. Jo tie vairs nevar nokļūt bezdarbnieku rindās. Turpretī lielsaimniecības ir stipri atkarīgas no algota darbaspēka un tā kvalitātes. Laukstrādnieku trūkums bieži vien lielsaimniecības noved pie saimnieciskām grūtībām. Jā, šeit man argumentēs, ka Latvijā jau ir saimniecības ar 600 000 hektāru, kur lieliski saimnieko. Bet es vēlreiz uzsveru, ka tas nākotnē radīs tikai stresu. Agrāk vai vēlāk tas radīs sociālo spriedzi. Jo taisnīgs zemes sadalījums tomēr noņem valstij stresu, kā tas bija 1938. gadā, Latvijas brīvvalsts laikā, jo viena no zemes reformas kārtām beidzās 1937. gadā. Dabiski, ka tā tika pārtraukta 1940. gada 17. jūnijā. Man liekas, ka mums šodien pats par sevi ir skaidrs un saprotams, ka visos laikos un apstākļos tikai stipra lauksaimniecība, es uzsveru - Latvijā, dod iespēju sekmīgi attīstīties visām citām nozarēm valstī. Man liekas, mēs arī zinām, ka zemkopja ražojumu pārpalikums, tas ir, kas paliek pāri pēc pašu zemkopju vajadzību apmierināšanas, ir tas, kas arvien noteic un ierobežo tās sabiedrības daļas attīstību, kas nenodarbojas ar lauksaimniecību. Un visā pasaulē rūpniecībā un dažādos civilos un militāros arodos nodarbināto personu skaitam ir jābūt precīzi samērīgam ar šo lauksaimniecības ražojumu pārpalikumu. Un šis skaits, dabiski, nevar pārsniegt šo pārpalikumu. Ja mūsu valstī zeme būtu bijusi tik skopa ar saviem ražojumiem, ka piespiestu visus tās iedzīvotājus strādāt zemkopībā, tad nekādi rūpnieki, tirgotāji un citi nekad nebūtu spējuši rasties un pastāvēt. Tā ir, cienījamie kolēģi, patiesību patiesība, ka lauksaimniecība ir mūsu tautas, latviešu tautas, pamats, tā ir mūsu valsts sociālās un saimnieciskās struktūras mugurkauls. Lauksaimniecība ir kaut kas ārkārtīgi stiprs un spēcīgs, kas pārdzīvo visus laikmetus un laikmetu svārstības, un tur atrodams mūžīgs spēka avots, ekonomiskās un politiskās stabilitātes rezerves. Zemkopja darbs un zemkopja darba augļi aptver dienišķo maizi, ko mēs pieminam savās lūgšanās, un visu, visu pārējo. Cienījamie kolēģi, es domāju, ka lauksaimniecība tāpat ir arī visas cilvēces kultūras pamats, un ja par kādas tautas vēsturi ar pilnām tiesībām var runāt, tad tikai no tā brīža, kad tauta atmeta klejojošu dzīvesveidu un apmetās uz dzīvi noteiktā vietā, reizē radot materiālās dzīves paliekošo pamatu - zemkopību. Zemnieka dzīvesveids, viņa tikumi un paražas ir civilizācijas pirmsākums, ir tiesību pirmsākums, sabiedriskās struktūras pirmsākums. Zemniecība un lauku iedzīvotāji ir bijuši un paliek cilvēces lielais enerģijas rezervuārs, kas aizsargā tautu no izdilšanas un izmiršanas fiziskajā un garīgajā, materiālajā un sociālajā ziņā. Jā, pasarg un vēlreiz pasarg to valsti, kurā zemnieks bojā iet. Ja mēs šodien atļaujam brīvi, teiksim, iegādāties kādai fiziskajai vai juridiskajai personai tūkstošiem hektāru, motivēdami ar to, ka viņiem labāk veiksies saimniekošana, tad es uzskatu, ka tas ir strupceļš un ka latviešu tauta turpinās sēdēšanu divos "ierakumos", ka tad mūsu valstī miera nekad nebūs. Es piekrītu, ka šis mans priekšlikums varēja būt sestajā nodaļā, kur runa ir par zemes pirkšanu un pārdošanu. Es tam piekrītu, bet es ceru, ka šo likumu tāpat kā Dienesta iesaukuma likumu mēs trešajā lasījumā nenobalsosim un dosim iespēju tautai izteikties par zemes privatizāciju lauku apvidos un arī pilsētā. Paldies par uzmanību.".
• 1996_11_14(13)-seq182 language "lv".
• 1996_11_14(13)-seq182 speaker Oskars_Grigs-1943.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q211.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q193089.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q33.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q8436.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q183.
• 1996_11_14(13)-seq182 mentions Q298041.